Strautiņš: Patēriņa grozs turpina ceļu pa amerikāņu kalniņiem
Patēriņa cenu līmenis Latvijā pēdējo trīs gadu laikā bijis gluži kā t.s. amerikāņu kalniņi. Ilgstošam gandrīz pilnīga miera periodam seko straujš rāviens augšup. Kā jau ierasts, šādos brīžos skan skaļi kliedzieni, ne vienmēr racionāli pamatoti. Savukārt tad, kad vilcieniņš dosies lejup, spiegs citi pasažieri, piemēram, piena fermu īpašnieki. Viņu ienākumu sarukums daļēji “finansēja” cenu kopējā līmeņa stabilitāti pirms tam, kad algu kāpuma virzītās pakalpojumu cenas turpināja iet augšu. Vēl nelaimīgi bija naftas ražotāji, bet viņu ciešanas mūsu valstī uztver ar nedalītu prieku.
Šobrīd zemniekiem ir pļaujas laiks, un viņi klusē, varētu padomāt, ka piena lopkopība mūsu valstī ir izmirusi. Šādām izmisīgu saucienu sērijām sekojot vienai pēc otras, neuzmanīgam vērotājam var rasties iespaids, ka dzīvojam posta un izmisuma zemē. Tā tas gluži nav, protams. Nav arī tā, ka kļūšana no vidēji pārtikušas par pārtikušu nāciju būtu tīra izklaide, taču gala mērķis joprojām ir pietiekami pievilcīgs, lai pasažieru lielākā daļa no savām sēdvietām ārā nekāptu un apņēmīgi dotos uz priekšu, brīžiem stingri sakožot zobus. Arī cilvēki, kuri izmēģina īstos amerikāņu kalniņus, kas it kā ir domāti izklaidei, jau iepriekš zina, ka viņiem būs bail. Taču vienalga kāpj tik iekšā, turklāt maksā par to ekonomikas ciklos visumā augšupejošas cenas.
Pēc straujā kāpuma iepriekšējos mēnešos februārī cenas pieauga vēl par 0.4%. Standarta prakse ziemas izskaņā. Varētu teikt, pat ļoti tipiska mēneša inflācija februārī. Taču pērn februārī cenas auga tikai par 0.1% pēc netipiska krituma par 0.5% janvārī. Šis tā saucamais bāzes efekts nodrošinājis, ka jau no tā augstā 2.9% līmeņa janvārī gada inflācija pakāpās vēl augstāk, līdz 3.3%.
Pārtikas un degvielas cenu kāpumi bija gaidāmi. Tie ir tieši saistīti ar notikumiem reģionālajā svaigpiena tirgū un pasaules izejvielu biržās. Patēriņa cenu kāpums šajās kategorijās vienkārši nevarēja nenotikt, jo neviens pircējiem nekompensēs izejvielu cenu izmaiņas. Par viegli interesantu ziņu var saukt sakaru pakalpojumu cenas kāpumu par 6.3% gada griezumā, acīmredzot saistībā ar Eiropas vienotā tirgus padziļināšanu šajā nozarē, kas veicina cenu konverģenci operatoriem labvēlīgā virzienā.
Pārtika februārī veidoja gandrīz pusi devuma gada inflācijā, tās caurmēra cenas pieauga par 6.1%. Tāpēc izskan domas, ka noteikta veida ienākumu, piemēram, pensiju līmenis būtu vairāk saistāms ar pārtikas cenām, nevis kopējo patēriņa grozu. Zināmā mērā tas būtu ļoti loģiski, taču te ir sarežģījums. Pārtikas cenas mainās ne tikai uz augšu, bet arī uz leju, dažkārt visai ievērojami. Jebkurš politiķis, kurš šādā brīdī ļautu automātiskajam ienākumu koriģēšanas mehānismam strādāt vai pretotos ierosinājumiem neļaut šim mehānismam strādāt, tiktu pasludināts par tautas ienaidnieku un ragaviņu ražotāju lobistu. Nav šaubu, ka gan algām, gan pensijām ir jāaug. Ekonomikas attīstības jēga ir ienākumu pieaugums, tas nav pašmērķis. Taču šim pieaugumam ir jābūt saistītam ar vienlaikus loģisku un politiski prognozējami strādājošu mehānismu. Noteikti būtu vēlama lielāka nākotnes algu kāpuma ietekme uz pensijām, nekā to paredz šobrīd strādājošais mehānisms. Pensionāriem ir morālas tiesības baudīt labklājības pieaugumu, ko nācija panāk arī pēc viņu aiziešanas pensijā. Taču, lai šādas izmaiņas varētu veikt, Latvijā ir vajadzīgi pasākumi, kas maina strādājošo un pensionāru skaita attiecību, piemēram, pensionēšanās vecuma celšana un/vai repatriācija un imigrācija. Arī spēcīga iekšējā migrācija, bez šaubām, bet tā notiks jebkurā gadījumā.
Ilgākos laika posmos reālie ienākumi Latvijā aug, lai kādas būtu cenu svārstības. Tam pateicoties, pārtikas izdevumu īpatsvars patēriņa grozā sarūk visām galvenajām sociālajām grupām. Vienīgais ilgtspējīgais nabadzības risku mazinātājs ir ekonomikas attīstība, nevis smalkas manipulācijas ar atsevišķu sociālo grupu ienākumiem.
Pēteris Strautiņš, DNB ekonomists
