Viens eksāmens visiem nav pa plecam
Vēstures un matemātikas centralizēto eksāmenu rezultāti kopvērtējumā paslīdējuši zem 50% atzīmes, un atsevišķās mācību iestādēs zināšanu līmenis bijis pat tik zems, ka neviens no skolas beidzējiem nav spējis eksaktajās zinībās pārvarēt 20% atzīmi. Tas liek uzdot jautājumu – kāpēc tā notiek?
Pašlaik Valsts izglītības satura centrs ir apkopojis un savā mājaslapā ievietojis visu eksāmenu rezultātus, uzrādot arī katras izglītības iestādes sniegumu, arī matemātikā. Tradicionāli visaugstākais sniegums šajā priekšmetā ir Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā – 257 divpadsmitie sasnieguši 89,83% (143 skolēni nokārtojuši eksāmenu 91 līdz 100%). Labi veicies arī Daugavpils Krievu vidusskolas-liceja beidzējiem – 44 audzēkņi spējuši uzrādīt 80,02%. Saraksta augšgalā ir arī lauku izglītības iestāde – Rekavas vidusskola ar 70,48%. Tajā pašā laikā tabulas apakšā (viszemākais rādītājs ir 7,05%) nonākušas ne tikai vakara skolas, tālmācību un arodskolas, bet arī viena otra vidusskola, kurā neviens no absolventiem nav spējis iegūt vairāk par 20%.
Limbažu novada ģimnāzijas direktore Gunta Lāce, kura ir arī matemātikas skolotāja ar 20 gadu darba stāžu, kā vienu no zemūdens akmeņiem, kas radījis tik lielu kritumu vērtējumā, NRA.lv min mainīto eksāmena saturu. Tas ar katru gadu arvien uzlabojoties, jo kontrolē nevis to, ko cilvēks var iekalt, bet mēra, kā «šīs lietas ievietot jaunā sistēmā un radoši ar tām rīkoties». Izskatās, ka tieši radošuma jauniešiem trūkst. Mīnuss ir arī tas, ka skolotāji pieraduši skolēniem samācīt uzdevumu modeļus, ko viņi automātiski var izmantot pārbaudījumā. Grūti ir mainīt ierastu rīcību, tāpēc vajadzīgs pārejas periods. Un tāds tas šobrīd esot. Viņa gan saskatot vēl kādu vājo vietu, un tā ir skolēnu attieksme pret eksāmeniem. Vēl pirms desmit gadiem liela daļa audzēkņu pirms pārbaudījuma vēlējās pastrādāt pat sestdienās, bet tagad tādu entuziastu ir maz. Pēdējos piecus gadus redzot, ka interese par rezultātiem esot tiem, kas vēlas iegūt augstu vērtējumu. Tie tad arī iegulda nopietnu darbu, lai to sasniegtu. Bet tie, kam matemātikā zināšanas ir viduvējas vai vājas, lielākoties neesot motivēti eksāmenā «iespringt» – viņiem ir vienalga, vai saņem 30 vai 60%, jo ar tādiem rezultātiem augstskolā budžeta vietā nevar tikt. G. Lāce arī norāda, ka humanitāro programmu apguvējiem ir mazāk matemātikas stundu nekā «eksaktajiem» un arī dotību šajā priekšmetā mazāk. Taču visi viņi kārto vienu eksāmenu, kas nav īsti pareizi. Savulaik «humanitārajiem» bija paredzēta tikai ieskaite, bet matemātikas profilkursam – eksāmens, un tā bijusi gluži laba prakse.
Savukārt vēsturi kā izvēles priekšmetu lielākoties kārto arodskolu un vakarskolu audzēkņi. Visi profesiju apgūstošie to liek, 10. klasi beidzot (ar krietni mazāku stundu skaitu nekā vidusskolās), kas arī ietekmē rezultātus, jo tajā vecumā skolēns pārdomātu eseju vēl nespēj uzrakstīt (rezultāti kopumā tiešām ir vāji). Viņiem tomēr vajadzētu izstrādāt atvieglotāku variantu, uzskata Iecavas vidusskolas vēstures skolotāja Sanita Kozlova. Līdz ar to zināšanu procenti (šogad vēsturi kārtoja vien 6,5% no visiem absolventiem) nerāda kopējo ainu, jo ne vidusskolās, ne ģimnāzijās šis eksāmens nav populārs. Arī no S. Kozlovas izglītojamajiem (pat tiem, kam šis priekšmets interesē) neviens nav izvēlējies vēsturi. Līdzīga situācija ir arī vienā no lielākajām Rīgas skolām – Teikas vidusskolā. Tur esot bijuši tikai divi vēstures eksāmena licēji, apliecina šīs mācību iestādes vēstures skolotājs Valdis Klišāns. Kāpēc? Jo teju nevienā augstskolā šo mācību priekšmetu iestājoties nevajag. Līdz ar to reti kuram skolēnam interesējot iedziļināties pagātnē un tās notikumos.
Aisma Orupe
Foto:PublicDomainPictures/https://pixabay.com/en/users/PublicDomainPictures-14//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/
