Valērijs Kargins mācās nekrāt, bet dalīties
Vai Citadeles bankas nākotne būs tik skaista, kā stāsta tās jaunieceltie vadītāji? Kas tālāk notiks ar Parex banku, un kas – ar tās bijušajiem īpašniekiem? Par to saruna ar Parex bankas bijušo prezidentu Valēriju Karginu.
– Citadeles bankas dibināšanu jūs esat nosaukuši par shēmu ar koruptīviem mērķiem un daudzskaitlīgu konsultantu barotavu. Par pierādījumu tam kalpoja jūsu pašu versija par Parex bankas līzinga kompānijas pārdošanu Baltkrievijā, bet vai tam ir vēl kādi citi piemēri?
– Modelis good out paredz klientiem un kreditoriem divas iespējas – palikt sliktajā bankā vai nokļūt jaunajā, bet Latvijā nav normu un nav pat sniegta informācija, pēc kādiem kritēriju vieni klienti nonāks labajā bankā bez jebkādiem darbības ierobežojumiem, bet otrus vecajā bankā joprojām skars viss ierobežojumu loks- noguldījumu iesaldēšana, kreditēšanas aizliegums un bankas likvidācijas perspektīva.
Šīs iespējas ir tik ļoti atšķirīgas, ka nav šaubu, cik ļoti katrs Parex bankas klients cenšas nonākt Citadeles bankā. Ja nepastāv skaidri, publiski zināmi kritēriji, ja ilgstoši jau notiek tirgošanās ar klientiem un klientu šantāža, tad nav jābūt kriminologam, lai saprastu, ka situācija ir klaji provokatīva korupcijai. Pēc vecās bankas nodalīšanas sāksies tās aktīvu sasteigta izpārdošana, jo bankai būs nepieciešami līdzekļi gan sindicētā kredīta atmaksai, gan kapitāla pietiekamības uzturēšanai. Tas nozīmē, ka aktīvi, tajā skaitā ļoti vērtīgas ķīlas, tiks izpārdotas par dempinga cenām. Tas atkal būs provokatīvs moments, kas liks pircējiem spietot ap banku, lai iegūtu labākus un lētākus aktīvus. Jūsu pieminētais Baltkrievijas piemērs neapšaubāmi rada šaubas par iespējamu korupciju. Iespējams, ka tas ir biznesa attaisnots risinājums, bet totālas slepenības apstākļos, kāda valda ap restrukturizāciju, šaubas neizkliedējas.
Par konsultantiem. Vajadzētu, neatklājot komercnoslēpumu un konfidenciālo informāciju, publicēt kopsavilkumu, cik un par ko ir kopumā samaksāts dažādiem bankas, akcionāru un valdības konsultantiem šā pusotra gada laikā. To var izdarīt nepārkāpjot konfidencialitātes līgumus, ja netiek norādītas konkrētas summas ar katru no tiem, bet dodot skaitļus kopumā.
Domāju, ka jebkuram būtu tiesības zināt, cik izmaksāja Citadeles banka ar „Austrijas karogu” un kāpēc bija nepieciešams caurlūkot teju divus tūkstošus variantu bankas nosaukumam. Taisnības labad būtu arī jāatgādina, ka nosaukumu Citadele ieviesām mēs, tieši tā nosaucot visiem labi zināmo Parex bankas filiāli.
Tāpat vajadzētu precīzi zināt, par ko tieši maksā konsultantam Nomura International, un cik izmaksāja paralēli izstrādātais modelis bad out, kurš tagad tiek dēvēts bez maz vai par noziedzīgu un izstrādātu vienīgi Kargina un Krasovicka interesēs.
– Kādus nosacījumi jūs esat izvirzījuši tam, lai tiktu atklāti arī jūsu ieguldījumu līguma nosacījumi?
– Vispirms pajautājiet Finanšu ministrijai, kāpēc viņi šo jautājumu apzināti novilcina, kaut mēs jau pusgadu kā esam ar viņiem saskaņojuši publicēšanu. Varam pievienot mūsu un Finanšu ministrijas saraksti, īpaši aicinot pievērst uzmanību datumiem.
– Precizējiet, lūdzu, cik lieli ir jūsu ģimeņu subordinētie aizdevumi bankai, kā arī bankas jums un jūsu ģimenēm izsniegtie kredīti? Kas ir to galvotāji?
– Es negribētu, lai mani provocētu pārkāpt likumus par banku noslēpumiem. FKTK, pārkāpdama likumu, ir publicējusi ziņas par manu personīgo kontu stāvokli, turklāt būtiski izkropļojot gan summas, gan apstākļus, kādos esmu noguldījis naudu bankā. Uzskatu, ka ir negodīgi pārkāpt likumu, vadoties pēc politiskiem pasūtījumiem. Šodien viņi atklāj informāciju par maniem kontiem, bet rīt – par jūsējiem. Likumam jābūt vienam priekš visiem, tajā skaitā – uzraudzības institūcijām.
Es uzskatu, ka manu personīgo finanšu operāciju publiskošana ir viens no veidiem, kā uz mani tiek izdarīts spiediens. Esmu izdarījis daudz pozitīvā priekš manas valsts. Kopš 1987. gada, kad sāku nodarboties ar biznesu, biju pārņemts ar mūsu valsts uzplaukuma ideju. Man ir pretīga šī doma – piespiest mums kapitulēt, iebiedējot un organizējot melīgas informācijas noplūdi presē.
– Vai jūs aizņēmāties līdzekļus savā bankā un vēlāk tos noguldījāt kā depozītus, turklāt kredītiem piemērojāt zemākas likmes, bet depozītiem augstākas, nekā vidēji tirgū?
– Šāda veida prakse netika pielietota. Ja kāds kaut ko tādu saka, tad tie ir meli. Lai izbeigtu šādu melu tiražēšanu, mēs gribam, lai tiktu publiskoti bankas audita rezultātus uz pārņemšanas brīdi.
– Vai jūs esat izteikuši Latvijas valstij piedāvājumu iegādāties vai apmainīt pret saviem depozītiem bankas daļas? Vai sarunas par to notika, vai tās turpinās?
– Mums nav tiesību uz šo jautājumu atbildēt. Ja Parex bankas vadība dotu akceptu, mēs sniegtu detalizētu atbildi šajā jautājumā.
– Vai jūs cerat Latvijā nodibināt vai iegādāties vēl kādu finanšu iestādi?
– Nē, mani dzīve māca nevis krāt, bet dalīties.
– Jūs gan esat izteicis vēlēšanos ne dalīties, bet tiesāties: par ko, ar ko un kādās tiesu instancēs?
– Vislabāk uz šo jautājumu varētu atbildēt Valsts kanceleja, Tieslietu ministrija un juridiskais konsultants, zvērinātu advokātu birojs Sorainen. Tieši viņi sniedza valdībai pārskatu uz 70 lapām par tiesvedības riskiem, kuri piemīt restrukturizācijas modelim good out. Mēs atzīstam, ka juristi precīzi saskatījuši modeļa vājās vietas, jeb, kā mēs teiktu, prettiesisko dabu. Tajā pat laiks pilnīgi visi ir atzinuši, ka bad out modelim šādi riski praktiski nepiemīt.
Vēl piebildīšu, ka Nomuras izraudzītais konfrontācijas modelis ir ne tikai apveltīts ar tiesiskiem un operacionāliem riskiem, bet ir arī dārgāks un ekonomiski neizdevīgāks valstij. Pieņēmumus, ka ārzemnieki no Nomuras labāk zina, kas nepieciešams Latvijai, ir tikai mierinājums naivajiem. Jāņem vērā, ka visām bankām Latvijā 2008. un 2009.gadā bija pilnīgi identiskas problēmas ar hipotekāro kreditēšanu. Neviena cita banka tās nav risinājusi ar good out modeli, bet visi ir izdalījuši tā dēvētos toksiskos aktīvus- sliktos kredītus uz fondiem, kur to realizācija netiks sasteigta. Būtu derīgi pajautāt Melngailim, pie kāda modeļa banka un konsultanti strādāja visu 2009.gadu.
– Ja jums nav sakara ar Kredītiestāžu likuma grozījumiem, kādēļ jūs vairākkārt esat tikušies ar vairākiem Saeimas deputātiem, lai par tiem runātu?
– Mēs esam teikuši, ka grozījumi nav veikti mūsu interesēs. Varētu uzskatīt, ka tie tikuši piedāvāti tieši valdības interesēs, jo varēja mazināt tiesvedības riskus un novest pie ekonomiski saprātīgākā un izdevīgākā bankas sadales modeļa. Jājautā, kāpēc valdošā koalīcija nobloķēja grozījumus, ja pirms tam neskaitāmas reizes Parex bankas vadītāji apgalvoja, ka abas bankas ilgstoši sekmīgi darbosies un pildīs visas saistības. Tie taču iznāk salti meli, jo pretējā gadījumā neviens nevar izskaidrot valdošās koalīcijas naidīgo pozīciju pret grozījumiem, kas paredzēja parlamentāro kontroli pār bankas restrukturizācijas procesu.
– Kādēļ Kargina kunga dēls un sieva ziedo Saskaņas centram tieši tajā laikā, kad grozījumi tiek izskatīti šīs partijas piedāvātie likuma grozījumi?
– Mēs neesam slēpuši simpātijas pret Saskaņas centru. Esam ziedojuši un ziedosim. Šobrīd šī ir vienīgā partija, kuras politikā nedominē nacionālais jautājums. Diemžēl visi notikumi ap mums un banku ir radījuši pārliecību, ka liela nozīme ir tam, ka neesam latvieši. Visprecīzāk un nekaunīgāk to pateicis advokāts Andris Grūtups, nosaucot mūs par „diviem ebrejiem no Vitebskas guberņas”, kas izputināja banku un valsti. Pie tam, viņš to teicis, pat necenšoties izprast globālās finanšu krīzes būtību un Latvijas banku sektora īpatnības. Ja jau tā dara tāds visnotaļ gudrs cilvēks kā Grūtups, uz ko varam cerēt priekšvēlēšanu riesta laikā no politiķiem un viņu uzticamajiem partijas ruporiem.
– Kādā veidā ieguldījumu līgums aizsargā jūsu subordinētos ieguldījumus neatkarīgi no tā, kas notiks ar slikto banku?
– Ieguldījumu līgums ir parakstīts gan no mūsu puses gan no valsts puses finanšu ministrijas personā. Līguma tekstu gatavoja valdības juristi. Līgumā ir precīzi definētas pušu saistības – mūsu pienākums saglabāt noteiktas summas subordinētajā kapitālā un mūsu tiesības uz procentu maksājumiem pēc saskaņotas likmes. Detaļas es nedrīkstu izpaust jo līgums ir konfidenciāls, bet mēs no savas puses uzskatām, ka mūsu noguldījumus garantē valsts.
– Kādu jūs saredzat savu atbildību iepretim Latvijas iedzīvotājiem, kuriem būs jāatmaksā gan starptautiskais aizdevums, ko nācās ņemt Parex glābšanas dēļ, gan jūsu procenti?
– Jūsu jautājums netieši atbalsta politiķis, kuri cenšas savu atbildību par ekonomisko situāciju valstī pārlikt uz biznesa cilvēkiem. No globālās ekonomiskās krīzes cieta iedzīvotāji arī tādās valstīs, kuras ir gan bagātākas, gan pieredzējušākas par mūsu valsti. Taču tur politiķiem pietika saprāta uzticēties biznesa cilvēkiem. Daudzas bankas, kas saņēma valsts atbalstu, bet neizstūma akcionārus, ir atguvušās un turpina veiksmīgi atplaukt un darboties. Parex banku joprojām pārvalda politiķi, kuri vadās no savām politiskajām interesēm nevis no ekonomiskajiem likumiem.
– Vai Jūs esat liecinājuši Ģenerālprokuratūras vestajā kriminālprocesā par bankas pārņemšanu?
– Jā, mēs esam liecinājuši tik daudz, ka to nevarētu pārstāstīt pat vienā speciālā intervijā, bet to arī būtu nekorekti darīt izmeklēšanas laikā. Varam tikai apliecināt, ka turpināsim sadarboties ar izmeklēšanu, ja tāda nepieciešamība vēl radīsies.
Autors: Arnis Kluinis / NRA.lv
