Sarmītes piemērs
Manuprāt, TB/LNNK piesaistīšana Vienotībai, būtu ieguvums. Panākums politiķiem, kas vienreiz sabiedrībai būtu pierādījuši, ka spēj atstāt pagātnē savus personiskos aizvainojumus un ambīcijas. Pienākums partiju pārstāvjiem pirms, nevis pēc vēlēšanām izstrīdēties par programmu, prioritātēm un amatu kandidātiem. Iespēja vēlētājam nobalsot par sarakstu, kas tapis sīvas konkurences apstākļos, un ar plusiem/mīnusiem vētīt to. Tādā teju nebūtu nepazīstamu kandidātu, kas ir gana labi, jo netiek „pirkts kaķis maisā”. Taču neizdevās. Žēl. Un jātzīst, ka pie vainas nebija tēvzemieši.
Vienotība šobrīd paliks trīs partiju – Jaunā laika, Pilsoniskās Savienības un Sabiedrības Citai Politikai – apvienība. Tam, protams, ir arī plusi. Būsim ideoloģiski harmoniskāki. Saglabājas arī daudz lielāka iespēja pēc vēlēšanām nopietni apsvērt sadarbības iespēju arī ar Saskaņas centru. Tas nav mazsvarīgi un, manuprāt, ir ar lielu iespēju perspektīvu.
Un, visbeidzot, vakardienas ziņa, ka ieilgusī cerēšanās starp Vienotību un Sarmīti Ēlerti un viņas domubiedru grupu pārtaps „likumīgā, dabiskā un saprotamā laulībā”, nevis vien grūti izskaidrojamā „kopdzīvē”, ir simbolisks signāls Latvijas politiskās sistēmas atlabšanai. Politiskās vides ētiskā un profesionālā latiņa nevar tikt pacelta pat par milimetru, ja partijas nepapildinās ar jauniem cilvēkiem. Cilvēkiem, kas politiku jūt kā izaicinājumu, atbildību un pienākumu. Es ticu, ka tas, ka S.Ēlerte pati spēs spert šo soli un kļūs par kādas partijas biedru, kalpos par pamudinājumu arī citiem mūsu valstī apsvērt iespēju kaut ko darīt, lai politika nebūtu tāda, kāda tā ir šobrīd. Es ļoti vēlos, lai mēs pārstājam kritizēt, bet sākam darīt. Vienotība ir atvērusi durvis un aicina ikvienu profesionālu, godprātīgu un rietumnieciski orientētu cilvēku līdzdarboties. Lai S.Ēlertes piemērs kalpo tam par pierādījumu. Kas grūti nāk, tas labi nāk.
