Sankciju skartajām ģimenēm jābūt Latvijas Republikas valdības un parlamenta galvenajam rūpju objektam

Jau ilgāku laiku darbojas sankcijas – Eiropas Savienības un ASV – pret Krieviju un attiecīgi Krievijas pretsankcijas pret Eiropas Savienību. Ir vajadzīgs regulārs darbs, lai mazinātu šo sankciju negatīvo ietekmi.

Es pasvītroju, ka runa nav tikai par Krievijas sankcijām, bet arī par Eiropas Savienības sankcijām, jo Ventspili kā pilsētu šobrīd vairāk skar Eiropas Savienības un ASV sankcijas pret Krieviju, nekā Krievijas pret Latviju. Galvenie priekšlikumi bija tādi, ka ir vajadzīga koalīcijas darba grupa par šīs krīzes pārvarēšanu. Tur vienprātības nav, tiek uzskatīts, ka Tautsaimniecības padomei, kas ir pie Ekonomikas ministrijas, it kā šo vajag risināt, bet Tautsaimniecības padomei jau nav nekādas varas, jo tam, ko viņi tur nolemj, līdz valdībai ceļš ir kā līdz mēnesim. Savukārt, ja kaut ko nolemj koalīcijas darba grupā, tad to var izskatīt valdības tuvākajā sēdē vai pat sasaukt valdības vai parlamenta ārkārtas sēdi, un visus jautājumus izlemt. Es tomēr domāju, ka ir jāveido šāda sankciju radīto seku krīzes pārvarēšanas darba grupa. Tā ir jāvada, protams, Straujumas kundzei, jo viņai tā kā tā ir jānodarbojas ar šiem jautājumiem. Tas jau neskar tikai Ekonomikas ministrijas sfēras, par ko tā ir tieši atbildīga. Šobrīd enerģētiku tas vēl pagaidām neskar. Bet tās sfēras, ko skar, ir agrorūpnieciskais komplekss, tas ir transports, tā ir loģistika, tā ir tirdzniecība, tās ir citas sfēras.

Otrs, kas jādara – ir nepieciešams monitorings, monitoringam ir jāsastāv no divām daļām – kā šīs te divpusējās sankcijas ietekmē sociālekonomisko situāciju Latvijā, un arī jābūt prognozei par to, kādas varētu būt sankcijas un kā tās ietekmēs. Tātad jāskatās šodien un nākotnē, bez nākotnes skatījuma tas viss ir bezjēgā. Nevar dzīvot – notiek un tad reaģē, ir jādzīvo savādāk, ir jāveic preventīvi pasākumi.

Plaši sabiedrībā ir izskanējis par zaļo karotīti un zaļo iepirkumu… tie visi ir politiski uzstādījumi, kam lielas jēgas nav. Tas drīzāk ir patriotisks apliecinājums, jo, pirmkārt, ar Eiropas Savienību Latvijai ir visa veida vaļējas robežas, tur aizstāt Latvijas preci ar Polijas, jo vairāk Lietuvas preci, ir vienkārši, ļoti vienkārši. Tā kā tas ir jāsaprot, ka tas ir tāds patriotisku jūtu aicinājums.

Tad, protams, Eiropas struktūrfondu naudas izmantošana krīzes mazināšanai. Es gribētu pasvītrot vienu aspektu, par kuru diemžēl koalīcijā faktiski ir maz runāts. Svarīgākais, protams, ir cilvēks! Cilvēks, kas paliek bez darba vai arī kam maksā mazāku algu sakarā ar to, ka vienkārši tā vai cita uzņēmējdarbība vai nu apstājas, vai būtiski tiek sašaurināta. Tas tieši skar konkrētas ģimenes. Kā palīdzēt šīm sankciju skartajām Latvijas ģimenēm. Par to diemžēl tādas konkrētas rīcības, konkrētu soļu, konkrētu plānu, konkrētu resursu nav, un tas nav pareizi. Tas nav pareizi! Ģimenes, sankciju skartās ģimenes, ir galvenais rūpju objekts Latvijas Republikas valdībai un parlamentam! Tā tam ir jābūt! Pagaidām viņi par to nerunā. Tas, ka pastāv mijiedarbība starp darba devēju un darbinieku, par to nav strīdu, bet, ja cilvēks paliek bez darba – kas tālāk?

Ir priekšlikums atjaunot Iekšlietu ministrijas un Aizsardzības ministrijas materiālās rezerves, līdz ar to daļu no ražošanas novirzīt šo rezervju radīšanai.

Diemžēl, tur pagaidām nav tā mana priekšlikuma – nodrošināt, ka NATO valstu armijas tiek barotas ar Latvijas agrokompleksa preci un, pirmkārt, tā būtu ASV armija. Otrkārt, nav iekšā arī tas, ka ASV būtu jāatver tirgus Latvijas lauksaimnieku un pārtikas pārstrādātāju, pārtikas ražotāju precei, jo tirgus ir slēgts. Ja to atvērtu, tad mūsējiem būtu, ko darīt.

Man patīk tā doma, par ko jau agrāk esam runājuši, ka Latvijai ir jānosaka Eiropas Savienībā tāds Eiropas Savienības nomales statuss. Līdz ar to jābūt speciālai atbalsta programmai. Nomale mēs esam neapšaubāmi, mums jau lielākais kaimiņš ir un neapšaubāmi paliks Krievija. Līdz ar to tā situācija ir īpaši jūtīga šādā te ģeopolitiskā konflikta gadījumā, jūtīga šīm te nomaļu valstīm. Un, protams, ka, teiksim, ja salīdzina – Portugāle vai Latvija, tad viena atrodas vienā Eiropas Savienības galā un otra, bet nu viņām atšķirīga tā situācija, es domāju, par to nav strīdu.