Profesors: Ja sabiedrība būtu solidāra, spiediens pret valdošo eliti būtu spēcīgāks
Veselības aprūpe nav šaura nozare, tā ir valstiskās drošības pamats, intervijā “Neatkarīgajai” sacīja medicīnas zinātņu doctors un Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis Viesturs Boka.
Vērtējot to, ka Saeima neievēro likumus, viņš norādīja, ka esošās situācijas cēlonis ir ilgstoši ielaista slimība. “Smagas kaites mocīts pacients pieprasa ātru un skaidru ārstēšanas rezultātu, bet viņam atsaka. Un tā notiek jau gadus trīsdesmit. Pa vidu vēl bija 2009. gada krīze ar 20% voluntāru algu samazinājumu, un šis krīzes cirtiens joprojām nav sadzijis. Rietumos bieži notiek protesta akcijas un streiki ar vidusmēra prasībām par piecu līdz septiņu procentu algu pieaugumu, bet to pieprasa teju katru otro gadu. Grūti atcerēties prasības vienā gājienā palielināt algas par 20%. Tas tikai nozīmē, ka mūsu mērs šoreiz ir pārpilns. Šāds skaitlis likumā tika iebalsots savtīgu politisku ambīciju un dažādu viltīgu manipulāciju rezultātā, par to nav ne mazāko šaubu. Jautājums – ko darīt tālāk? Tiesiskās paļāvības princips ir: pildīt likumu. Labi gribot, šo solījumu tomēr var izpildīt. Ja vien šis jautājums ir pritoritāte un ja gribam lielās problēmas atrisināt vispirms. Ja tā ir tikai miglas pūšana un deklaratīva prioritāte «uz papīra», tad, protams, nekas nesanāks,” sacīja Boka.
“Tai pirmām kārtām vajadzēja būt premjera un visas valdības prioritātei. Jo vienam ministram nav tādu instrumentu, kas varētu ietekmēt visu tautsaimniecību. Tā, piemēram, administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Vai kādam šodien ir skaidrs, kurp un kā pacienti brauks, lai veiktu, piemēram, datortomogrāfiju vai žultspūšļa operāciju? Kā šīs reformas rezultātā pārveidosies slimnīcas, kā notiks pacientu plūsmu regulēšana no vienas slimnīcas uz citu? Kopējā ATR kontekstā parādītu arī veselības aprūpes reformu neredzam. Valdībai trūkst visaptverošas, saprotamas un pēctecīgas politikas! Ārstu biedrības prezidente, rūpīgi pētot budžeta projektu, bija atradusi 37 miljonus eiro, par ko varētu diskutēt mediķiem trūkstošās naudas sakarā. Tie ir tikai kādi 0,37 procenti no valsts budžeta! Premjers Kariņš izteicās, ka viņš nesaprotot, kur paliek slimnīcām novirzītā nauda. Ja nesaprotat, tad izpētiet un uzziniet. Bet par argumentu naudas nedošanai izmantot atziņu «es nesaprotu» – tas nu ir savādi. Finanšu ministrs Reirs reaģēja cietāk – naudas vairāk nebūs, mēs budžetu nepārskatīsim. Valsts prezidents noslēdza apli: jāsalāgo likumu normatīvā bāze, bet viņš tā arī nepateica – likumā noteikto naudu algām dot vai nedot?” komentēja profesors.
“Ja valsts augstākās amatpersonas pauž šādu viedokli, es to varu nosaukt par «cieto breksitu» veselības aprūpē. Sak, paliekam tur, kur esam, un būs tā, kā būs,” izteicās Boka.
Pēc viņa domām, šobrīd prioritāte ir valsts sektorā strādājošie – medmāsas, jaunie ārsti, anesteziologi, NMPD strādājošie.
“Viena no totalitāras varas pazīmēm ir sēt šaubas sabiedrībā. Šaubas ir iesētas: naudu nedrīkst dot, ja pat premjers nezina, kur tā pazūd. Salīdzināsim divas daudzprofilu slimnīcas: Tallinas un Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu. Abas ir līdzīgas pēc darbinieku skaita, Austrumu slimnīcā finansējums pie vienādām diagnozēm uz vienu slimnieku ir ap 900 eiro, Tallinas slimnīcā – 1700 eiro. Karolinskas hospitālī (Zviedrijā) uz vienu pacientu ir sešas reizes lielāks finansējums nekā Rīgā. Un Zviedrijā neviens nebrīnās, kur slimnīcā paliek nauda. Slimnīcu finansēšanas neadekvātajos tarifos ietilpst viss – alga, medikamenti, aparatūra, slimnīcas uzturēšana un nolietojums. Mēs, teiksim, iedodam ārstam lielu algu, bet viņam trūkst medikamentu, lai kvalitatīvi ārstētu, piedevām viņam ir salūzusi aparatūra, savukārt būvinspekcija atzinusi telpas par nederīgām… Taču mums ir jāpanāk, lai darbojas visa ārstniecības ķēde: lai ārstam pietiek resursu un pacientiem nepietrūkst zāļu. Nu jau pirms gadiem 20 Melngalvju namā notika starptautiska konference Veselību visās politikās: ko konkrēti katra ministrija dos veselības aprūpei? Ja prioritāte ir tikai tam, lai «izsistu» naudu, un viens ministrs tādējādi izsit krēslu no cita ministra dibena apakšas, tad to būs grūti nosaukt par plānotu un mērķtiecīgu politiku. Veselības aprūpe nav šaura nozare, tā ir valstiskās drošības pamats. Ja sociālais bloks ir nedrošs, ja to veido nedroši un nepārliecināti cilvēki, tad arī valsts drošība nav diez ko augstā līmenī. Ja viss ir palaists pašplūsmā, priekšplānā parādās populisti ar dažādiem apšaubāmiem lozungiem,” izteicās profesors.
Runājot par mediķu streiku, viņš norādīja, ka ārstu un medmāsu iespējamo streiku ietekmē sociālā atbildība: vai necietīs pacienti? “Mēs esam sagaidījuši brīdi, kad ārsti un medmāsas vairs nekautrējas iestāties par savām tiesībām – tāpat kā to nekautrējās darīt Lufthansa piloti. Latvijā streika gadījumā – ir daudz normatīvu, kas padara juridiski korekta ārstu un māsu streika organizēšanu gandrīz neiespējamu. Tas pirmkārt. Otrkārt: ārstu cunfte ir ļoti neviendabīga pēc specializācijas un nodarbinātības valsts un privātajā sektorā. Latvijā ir seši līdz septiņi tūkstoši dažādu specialitāšu un dažādi atalgotu ārstu. Ārstu biedrības moto Gens una sumus (esam viena cilts – latīņu val.) protesta dizainu un motivāciju cilvēciski veido ļoti sarežģītu. Streika būtība ir – radīt neērtības, lai streiks tiktu pamanīts, tomēr nevar ignorēt jautājumu, kurā brīdī sabiedrība varētu vērsties pret šo profesiju, ja pacienti sāktu ciest streika dēļ,” sacīja Boka.
“Domāju, ka vajadzētu ciest tiem cilvēkiem, kuri realizē sociāli bezatbildīgu politiku. Tāpēc ir tik svarīgi konstatēt, vai sabiedrība atbalsta ārstu streiku. Pēdējās nedēļās sabiedriskajos medijos notikusi milzīga ārsta profesijas organizēta demonizācija un diskreditācija, kas savādā kārtā sakrīt vienlaikus ar šīm protesta akcijām. Tāpēc, izskatās, cilvēki ir mazliet atsaluši pret ārstu un medmāsu prasībām. Ja sabiedrība būtu solidāra, spiediens pret valdošo eliti būtu spēcīgāks. Šobrīd inducētais atsevišķu neapmierināto pacientu skaļums traucē saklausīt ārstu un medmāsu protestu jēgu,” turpināja profesors.
Foto: LVSADA
