Paiders: Nelikumīgie zinātņu doktori
Publiskā telpā plaši kā sensācijas izskanēja paziņojumi, ka Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija gadiem ilgi ir nelikumīgi piešķīrusi zinātņu doktora grādus. 9. septembra Latvijas Avīzes galvenā ziņa bija paziņojums, ka arī Latvijas Universitāte, iespējams, pretlikumīgi piešķīrusi doktora grādus.
Liela daļa lasītāju Latvijas notikumus salīdzināja ar Vāciju, kurā ministriem nācās zaudēt amatus un pat politisko karjeru, kad atklājās, ka vācu doktora disertācijas tiek veidotas, pārkopējot citu autoru darbus. Lūk, arī Latvijā beidzot tiek atmaskoti viltus doktori! Sen bija laiks!
Lielā mērā plašsaziņas līdzekļos ir redzama daudzu manu kolēģu nekompetence par to, kas ir doktora grāds un kā pie tā tikt.
Patiesībā doktora grāds ir attiecīgās nozares zinātnieku apliecinājums, ka zinātņu doktora grāda saņēmējs spēj veikt patstāvīgu zinātnisku pētījumu, ievērojot šajā nozarē pieņemtos standartus. Valsts nepiešķir zinātniskos grādus. Par zinātniska grāda piešķiršanu lemj attiecīgās nozares labākie zinātnieki. Valsts varas pārstāvji neko nelemj. Valsts nosaka noteikumus, kuri jāievēro, grādu piešķirot, lai doktora diplomi tiktu savstarpēji atzīti.
Doktora grāda piešķiršana Latvijā nenotiek tādā veidā, ka cilvēks atstiepj uz augstskolu glīti izdrukātu un iesietu lappušu kaudzi, kas saucas doktora disertācija, samaksā mācību maksu, tad komisija nobalso, un jau rīt vari ierakstīt zinātņu doktora grādu savā CV. Latvijā zinātņu doktora grāda iegūšana ir daudz sarežģītāka, salīdzinot ar lielu daļu ES dalībvalstu.
Lai tiktu pie zinātniskā grāda, tā pretendenta darba rezultātiem ir jāiztur attiecīgas nozares labāko zinātnieku kritiska pārbaude. Latvijā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, jau atjaunotās neatkarības laikā, tika izveidota faktiski aizliedzoša zinātņu doktora grāda iegūšanas kārtība. Vecā zinātnieku paaudze centās saglabāt savus amatus un privilēģijas, nepielaižot pie doktora grāda jaunos zinātniekus. Vienu brīdi Latvijā bija teju vai desmit reizes mazāks jaunu zinātņu doktoru skaits, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu. Būtisks pavērsiens notika Induļa Emša valdības laikā, kad Latvijas Ministru kabinets noteica jau izpildāmus zinātņu doktora grāda iegūšanas noteikumus. Taču tik un tā Latvijas zinātņu doktoru grāda piešķiršanas prasības joprojām ir vienas no stingrākajām ES.
Kad es mācījos doktorantūrā (2005.–2007. g.), lai disertāciju pielaistu pie aizstāvības, bez obligātajiem eksāmeniem bija jāizpilda prasība, ka doktora disertācijas galvenajiem rezultātiem pirms tam ir obligāti jābūt publicētiem kādā no Latvijas Zinātņu akadēmijas oficiāli atzītajiem zinātniskajiem žurnāliem. Jebkurš zinātnisks žurnāls nederēja. Tolaik no 700 Vācijas sociālo zinātņu žurnāliem atzīto sarakstā bija tikai divi. Disertantu skaits bija milzīgs, bet zinātnisko žurnālu lappušu skaits ierobežots. Uz viena raksta telpu zinātniskajā žurnālā brīžiem pretendēja desmiti un simti zinātnisku rakstu, kas ieplūda no doktora grāda tīkotājiem. Rezultātu publicēšana atzītā žurnālā ļoti daudziem, ar kuriem kopā biju doktorantūrā, bija un joprojām ir galvenais šķērslis ceļā uz doktora grādu. Pēc tam, kad disertācija bija iesniegta, vēl bija jāsaņem anonīma nozares vadošā zinātnieka pozitīva atsauksme utt.
Daudz, daudz vieglāk, salīdzinot ar Latviju, ir iegūt doktora grādu kādā no vidusmēra anglosakšu augstskolām.
2005. gadā kāds mans kolēģis atmeta ar roku Latvijas stingrajām prasībām un devās pēc doktora grāda uz vienu britu augstskolu. Pēc diviem gadiem viņš jau dižojās kā filozofijas doktors, kliedza, ka latvju izglītība ir nekvalitatīva, bet īstos un kvalitatīvos grādus dodot tikai ārzemēs. Viņam, lai tiktu pie pīeidždī (tā saīsināti dēvē anglosakšu zinātņu doktoru saīsināto formu PhD), nebija vajadzīga neviena publikācija zinātniskajā žurnālā, viņam nevajadzēja piedalīties starptautiskajās zinātniskajās konferencēs. Viņam bija tika jāsamaksā mācību maksa, jānokārto eksāmens specializācijā un jādabū darba vadītāja paraksts uz disertācijas aizstāvēšanas brīdi, ka viņš ir spējīgs veikt patstāvīgu zinātnisko pētījumu. Lai nošķirtu grādus, kas ir domāti pelņas gūšanai un izglītības eksporta veicināšanai, anglosakšu zemēs ļoti atšķirīgā vērtē ir augstskolas reputācija. Aiz saīsinājuma PhD mēdz norādīt augstskolu. Ja tā ir Oksforda vai Kembridža, tad tas nozīmē pasaules līmeni, ja nenozīmīga universitāte nomaļā pilsētelē, tad visticamāk ar zinātni tam ir visai maz sakara, bet grāda ieguvējs ir veicinājis Lielbritānijas vai ASV izglītības eksporta potenciālu.
Latvijā ir vienots standarts un ļoti stingras prasības. Ir jāizpilda ļoti daudz procedūru, pirms cilvēks vispār tiek pie disertācijas aizstāvēšanas. Doktora grāda piešķiršana ir ļoti publisks pasākums, jo grāda pretendentam ir jāpublicē laikrakstā Latvijas Vēstnesis vai laikrakstā Latvijas Zinātnes Vēstnesis paziņojums par doktora darba aizstāvēšanas sēdes datumu. Uz doktora darba aizstāvēšanu var nākt jebkurš – tie ir publiski pasākumi. Doktora grāda pretendenta diskusiju ar oponentiem var vērot jebkurš cilvēks no ielas, jebkuras valsts institūcijas pārstāvis, kaut vai no KNAB vai no SAB. Ja nelikumības ar Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā piešķirtiem doktora grādiem notika no 2008. gada, tad no šī laika Latvijas Vēstnesī tika publicēti paziņojumi par doktora grāda piešķiršanu, bet Izglītības ministrija ļāva piecu gadu garumā notikt «nelikumībām», turklāt nelikās ne zinis, kad paziņojumi par «nelikumībām» tika publicēti valsts oficiālajā laikrakstā.
Kad izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis TV kameru priekšā atmaskoja RPIVA nelikumības, viņš izskatījās tik lepns kā ģenerālprokurors, kam izdevies samīt mafijas astoņkāji. Taču, ja mēs vērtējam to cilvēku darbu, kas ieguva plašsaziņas līdzekļos par šaubīgiem nodēvētos doktora grādus (gan LU, gan RPIVA), tad gan Ingrīda Vilkārse, gan Dita Rietuma, gan Baiba Brigmane, gan Gunta Bāliņa, gan Sandra Vītola un citi ir godīgi izpildījuši visas valsts noteiktās saturiskās un formālās prasības doktora grāda pretendentiem. Nozares zinātnieki ir atzinuši, ka šie cilvēki spēj veikt patstāvīgu zinātnisku pētījumu atbilstoši nozares standartiem. Tieši tas ir arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta secināts jau pabeigtajā pārbaudē par RPIVA, ka Promocijas padome doktora zinātniskā grāda piešķiršanas procesā korekti un godīgi piemēroja visas Ministru kabineta noteikumos Doktora zinātniskā grāda piešķiršanas (promocijas) kārtība un kritēriji noteiktās doktora zinātniskā grāda piešķiršanas prasības un kritērijus.
Iedomāsimies lasītājiem labāk saprotamu gadījumu. Cilvēki dodas iegūt autovadītāja braukšanas apliecības. Godīgi nokārto gan satiksmes noteikumu, gan praktisko braukšanas eksāmenu, un viņiem piešķir autovadītāja apliecību. Tad, pēc daudziem gadiem, atklājas, ka viena no instrukcijām valsts datu sistēmā ir reģistrēta aplami, tāpēc visas braukšanas apliecības, kas izsniegtas no 2008. līdz 2012. gadam, ir izsniegtas nelikumīgi. Viss! Anulējam visas braukšanas apliecības! Cilvēki, kas godīgi nokārtoja visus eksāmenus, apguva braukšanas prasmi, arī tie, kas pieņēma eksāmenus, iespējams, nekad nezinās, ka kaut kādai amatpersonai pirms tam bija jāieklikšķina vienā elektroniskas anketas formas konkrētā lodziņā, bet, ja tāds klikšķis netika izdarīts, tad viss ir nelikumīgi. Tāpēc ir jāsaprot, ka jēdzieni «godīgi» un «likumīgi» nav viens un tas pats.
Tāpēc arī doktora grādu problēmas atrisinājums ir jāmeklē nevis vadoties no izglītības ministra PR aktivitātēm vai ministriju pretrunu pilnā instrukciju un lēmumu mudžekļa, bet novērtējot, vai tiem, kuru grādi ir apšaubīti kā «nelikumīgi», ir attiecīgās nozares zinātnieku apliecinājums, ka zinātņu doktora grāda saņēmējs spēj veikt patstāvīgu zinātnisku pētījumu, ievērojot šajā nozarē pieņemtos standartus. Ja šāds apliecinājums ir, tad visi doktora grādi, kuri iegūti, izpildot Ministru kabineta noteiktās prasības un kritērijus, ir no valsts puses jāatzīst par zinātņu doktora grādiem.
