Nenovēlēt suņubūdu
«Es tomēr viņiem neko nepateicu: baidījos, ka viņi mani izsmies,» sarūgtināta par savu nedrošību un jaunuļu nekaunību, piebilda Svetlana. Viņa bija viena no garāmgājējiem, kas liktenīgajā 21. jūnija vakarā, ejot pastaigāties pa Vecrīgu, ieraudzīja ugunsgrēku, kas bija sācis plosīt Rīgas pili.
Satraukuma un ziņkāres dzīta, viņa apstājās netālu no nelaimes vietas. Dažu soļu attālumā Svetlana sadzirdēja un pēc tam arī ieraudzīja latvju jaunekļu bariņu, kas, priecīgi triekdami, cits citu fotografēja uz degošās pils fona. Un valodiņas bijušas aptuveni tādas: «Baigi forši deg tā pils, davai, nobildē mani arī! Lai tas prezis tagad dzīvo suņubūdā, pietiek viņam uz zelta podiem sēdēt, laiks oglīti dzert – tagad viņam oglīšu būs gana visam atlikušajam mūžam, hahahaha!»
Svetlana ir interjera dizainere, mākslas pazinēja un valodu apguves azartiste: apguvusi latviešu un angļu valodu, ir sākusi mācīties franču. Kad viņa mācījās mūsu valodu, es viņai iedevu latviešu tautas pasaku krājumu. Svetlana bija pārsteigta gan par pasaku tēlu sistēmu, gan par ētikas vērtību gaišo skaidrojumu, gan valodas bagātību. Savukārt Rīgas pilī mītošos muzejus viņa bija iepazinusi kopš bērnības, tajos vēlāk atgriezdamās vēl un vēl. Tagad, redzot, ka viss ir liesmās, sirds sāpīgi sažņaugusies… «Tur taču dega kultūra un vēsture, un tas viss notika Valsts prezidenta pilī,» Svetlana vēlāk dalījās savās izjūtās, «kā tas vispār varēja atgadīties?!»
Bet, iespējams, vairāk par izbrīnu «kā tas varēja notikt?» viņu pārsteidza latviskās sabiedrības reakcija, sak, lai tik deg, tā tiem prezidentiem vajag! Protams, ne visi ugunsgrēka lūkotāji bija ar putekļainu maisu sisti, jo tikai stulbeņi var priecāties par to, ka Rīgas pils unikālās zāles pārvēršas krāsmatu kaudzēs. Taču ar bariņu latviski runājošu radījumu pietika, lai kārtējo reizi skumjas un nožēla kā netīrs palags pārklātos pāri priekšstatam par čaklo un gudro latviešu tautu: kā smejies, arī paraugģimenēs gadās pa morālam kroplim, kas pamanās apzviegt visu, kas neietilpst viņu intelektuālās izvēles robežās. Tā bija arī šoreiz. Krieviete Svetlana domāja par kultūru, kas sadeg, savukārt viena daļa letiņu – par prezi, kas varētu dzīvot suņubūdā…
Nesen sanāca vārdu apmaiņa ar kādu latviešu jaunekli, kam vairāk par visu patika dziedāt angļu mēlē. Nekā nosodāma, protams, tikai – latviski viņš nemācēja nodziedāt neko: esot tāda valoda… nu, nekāda. Neskanīga un internacionāli nesaprotama. Tiešām – cik tad tajā latvju mēlē runā? Kaut kāds miljons… Pajautāju, kā tad viņš sevi jūt – kā latvieti? Viņš bija izbrīnīts par šādu jautājumu: kāpēc kā latvieti? Kā pasaules pilsoni: tas taču ir tik skaisti, ja nav robežu, nacionālu un mentālu atšķirību! Un Dziesmu svētki? A kas ir Dziesmu svētki? Arī tāda pati saujiņa, kas no tā miljona aizdziedājusies internacionāli nesaprotamās saziņas formās… Vēlāk, ugunsgrēka laikā, iedomājos par šo jaunekli. Var jau būt, ka viņš arī nestāvētu uz liesmu fona, lai mūžībai atstātu savu foto, visdrīzāk viņš vienaldzīgi paietu garām šai ugunsnelaimei, jo – kas gan tur tāds sadeg? Latvijas vēsture? A kas ir Latvija?…
Sens kolēģis sociālās saziņas tīklā ierakstīja: «Laiks kultūrnācijai tapt arī par valsts nāciju. Lai pēc katriem Dziesmu svētkiem nav jāuzdod jautājums – ko tālāk?» Pēc tā, ar ko nākas sastapties ik uz soļa, jāšaubās, vai maz esam kolēģa nosauktā kultūrnācija. Smalkais, no latvietības dzīlēm nākošais Dziesmu svētku starojums krāšņi uzplaukst reizi četros, piecos gados, tad atkal ieraujas atmiņu čaulā, itin kā sargādams sevi, itin kā aiz nedrošības paslēpdamies… Itin kā baidīdamies, ka «kultūras internacionālisti» var atkal izņirgt vai vienaldzībā paiet garām. Un skumjākais ir tas, ka bieži vien ne jau svešā mēlē tie «internacionālisti» runā, bet mūsējā.
Vai Dziesmu svētku dalībnieku, skatītāju un līdzi jutēju tūkstoši spēs savu starojumu padarīt dzīvu arī ikdienā? Vai kultūrnācija – ja tādi esam – spēs pāraugt valsts nācijā ar savu stāju un lepnumu? Ja spēsim, tad nevajadzēs brīnīties, ka krieviete lasa latviešu pasakas un raud, skatīdamās uz degošo pili, kamēr latvju pastaliņš priecājas par feijerverku Jāņu dienas priekšvakarā. Ja spēsim, tā arī būs atbilde uz jautājumu: ko darīt tālāk, pēc Dziesmu svētkiem? Turpināsim saudzēt latviskumu, kas ir svarīgākais, lai celtu Latviju sevī. No tās jau viss augs, ne no internacionālajām suņubūdām, kuras esam gatavi novēlēt cits citam.
