Kultūras celtnes Latvijā brūk arvien ātrāk
Lai gan pirmdien Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) svinīgi tika parakstīts līgums, kas paredz muzeja rekonstrukcijas un piebūves celšanas tehniskā projekta izstrādes sākšanu, līdz brīdim, kad LNMM sāks rosīties celtnieki, vēl paies krietns laiciņš.
Turklāt dzīve ir pierādījusi – ne viss, kas solīts vai parakstīts, pēc tam ticis īstenots dzīvē. Reālā kultūras objektu funkcionēšanas bilance nepilna gada laikā tikmēr ir pietiekami šokējoša. Kopš pērnā februāra notikuši četri nopietni incidenti, kas apstākļu sakritības dēļ varētu apdraudēt ne vien unikālas kultūras vērtības, bet arī cilvēku dzīvības.
Applūst, ielūst, sagāžas
Negadījumu sezona tika atklāta pagājušā gada 25. februārī, kad, atkusnim iestājoties, uz jumta kūstošā sniega dēļ pamatīgi applūda izstāžu zāle Arsenāls Vercrīgā, Torņa ielā 1. Īpaši smagi cieta Arsenāla otrā stāva Radošā darbnīca. Tobrīd tur bija apskatāma izstāde Re, cik jauki?, kurā tika izstādīti Maijas Tabakas, Imanta Lancmaņa, Ausekļa Baušķenieka, Jāņa Pauļuka, Līzes Dzeguzes darbi. Līdz ar Radošo darbnīcu applūda telpas, kurās darbojas ar kultūru saistīta starptautiska institūcija – Gētes institūts Rīgā. Pēc tam, kad biezās sienas izžuva, LNMM nācās veikt pamatīgu kosmētisko remontu. Tā izrādījās zemē nosviesta nauda, – šogad janvārī, sākoties atkusnim, telpas atkal applūda.
2010. gada 18. jūnijā ielūza grīda Latvijas Nacionālās bibliotēkas centrālajā grāmatu krātuvē. Krišjāņa Barona ielas ēkā vairāk nekā 1000 grāmatu iegāzās kanalizācijas notekūdenī. Laimīgas nejaušības dēļ cilvēki necieta. Toreiz vainīga izrādījās kāda no daudzajām kanalizācijas caurulēm ēkas pagrabā. Pēc tam, kad ar Valsts prezidenta, profesionālu glābēju un brīvprātīgo palīdzību situācija tika normalizēta, incidents priekšvēlēšanu gaisotnē ātri aizmirsās. Jau drīz vien daži deputātu kandidāti aicināja apturēt Gaismas pils celtniecību.
2010. gada 1. septembrī ap pulksten 14 Jāņa Akuratera muzejā (Rīga, O. Vācieša iela 6a) sagāzās dzejnieka dārza mājiņas ārsiena. Par laimi, muzeja vajadzībām tā netika izmantota, jo ēkas tehniskais stāvoklis jau sen apdraudēja cilvēku dzīvības. Sabrukšanas fakts ir daiļrunīgs, īpaši ņemot vērā to, ka muzejā akcents tiek likts uz darbu ar skolēniem, kas mēdz būt grūti kontrolējama publika. Katram Latvijas tētim un mammai ir tiesības vaicāt – vai muzejs, uz kuru ekskursijā tiek vests mans bērns, neapdraud viņa dzīvību.
2011. gada janvārī, sākoties atkusnim, no jumtiem kūstošā sniega dēļ vairāk vai mazāk ir applūdušas LNMM centrālā ēka Valdemāra ielā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) telpas un izstāžu zāle Arsenāls.
Ķibeles ar ugunsdrošību
2010. gada novembrī Kultūras ministrija (KM) nāca klajā ar paziņojumu, kurā atzina, ka virknē kultūras iestāžu ir atklāti būtiski trūkumi ugunsdrošībā. Šī informācija jau sen nav nekāds jaunums, vien ministrijas gaiteņos tā kā karsts kartupelis paslepus tiek mētāta gadiem ilgi. Faktu publiskošana sakrita ar 2011. gada budžeta batālijām.
Kritiska situācija, pēc ministrijas domām, ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM), LNMM un Memoriālo muzeju apvienības struktūrvienībās. Lai novērstu trūkumus visās iestādēs, vajagot vismaz 710 000 latu. RVKM krātuvēs garantijas laiks beidzies sistēmai, kas ugunsgrēka gadījumā izdala liesmas slāpējošu gāzi. Muzeja direktore Klāra Radziņa portālam Ir atzinusi, ka jau 2009. gada aprīlī informējusi gan Valsts nekustamos īpašumus, gan Kultūras ministriju par nepieciešamību sistēmu atjaunot. Tas neliecina par apsaimniekotāju ieinteresētību. Turpat minētas summas, kas nepieciešamas vairākiem muzejiem. Dažiem tās ir nopietnas, citiem vajadzība visnotaļ maza. RVKM – 130 000 latu, savukārt Raiņa un Aspazijas mājā, Jāņa Akuratera muzejā, Raiņa muzejā Jasmuiža, kā arī Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā nepieciešams signalizācijas sistēmas par nieka 9535 latiem.
“Priekš kaķiem”
Maldīgi uzskatīt, ka pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā valsts nebūtu domājusi par kultūras saimniecību. Tomēr pirmajos gados pēc brīvības atgūšanas bija maz pozitīvo piemēru. Par pirmo bezdelīgu var uzskatīt Latvijas Nacionālās operas rekonstrukciju, kura gan joprojām nav pabeigta, jo tās otrās kārtas īstenošana vēl aizvien nav sākusies. Arī turpmāk valsts un pašvaldību finansējums lielākoties tika ieguldīts teātra ēku, bibliotēku un kultūras kompleksu restaurācijā vai jaunbūvē. Rīgā līdz šim kapitālo remontu ir piedzīvojušas teātru ēkas, izņemot Jauno Rīgas teātri, arī Rīgas Latviešu biedrība, kino Rīga un vairākas publiskās bibliotēkas. Ventspils var lepoties ar jaunu bibliotēku celtniecību un atjaunotu teātra namu Jūras vārti, Valmiera ar pabeigtu teātra ēku. Investīciju plūsma, izņemot dažus pozitīvus piemērus (muzeja ēka Jūrmalā), ir gājusi secen haotiskajai muzeju saimniecībai. Bieži vien būvdarbus kavējuši politiski ķīviņi starp KM un pašvaldībām.
2006. gadā ar Ministru kabineta rīkojumu nr. 347 tika apstiprināta programma Mantojums – 2018. Kultūras infrastruktūras uzlabošanas programma 2006.–2018. gadam. Lai gan tagad ir modē izturēties ar riebumu pret visu, kas noticis treknajos gados, šis plāns bija apveltīts ar valstisku loģiku un paredzēja kultūras saimniecības materiāli tehniskās bāzes sakārtošanu. Protams, programmā atrodamais pielikums – garā tabula ar rekonstrukcijai paredzēto objektu uzskaitījumu un finansējumu trekno gadu cenās – ir “priekš kaķiem” domāta utopija. Tomēr šā gada ziema pierāda – muzeju saimniecība ir kļuvusi tik ļodzīga, ka – ir nauda vai tās nav – lēmumu nāksies pieņemt. Vai nu daļa muzeju jālikvidē, vai jāsāk atjaunot, reanimējot Mantojuma programmu saprātīgākā formā. Galu galā politiskie spēki, kas ievēlēti 10. Saeimā, solīja padarīt kultūras objektu celtniecību caurspīdīgu, godīgu.
Autors: Arno Jundze / NRA.LV
