Iebilst pret mežu kailcirtēm
Ciršanas apjoms valstij piederošajos mežos sācis samazināties, kas iepriecina vides aizstāvjus un rada bažas kokrūpniecības nozarei.
Taču joprojām bez atrisinājuma paliek diskusija par mežizstrādē lietojamo cirsmu koncentrācijas jeb bloku metodi. Tā vienuviet ļauj likumīgi izskūt ievērojamas meža platības. Ja cita pēc citas tiek rindotas desmitiem kailcirtes, saudzīgāku valsts attieksmi pret Latvijas zaļo zeltu nekādi nevar pamanīt.
Iedzīvotājiem nepatīk neglītais skats izcirtumos, kā arī sēņu vietu un ogulāju izpostīšana. Profesionāļi savukārt vairāk raizējas par paša meža nākotni, jo lielās viena vecuma platībās uguns un slimības ieskrienas ar lielāku vērienu. Turklāt padomju laikā Latvija vienreiz jau atteicās no kailciršu seriāliem, un arī pasaulē – daudzas valstis šādu saimniekošanu pārtrauc, pat aizliedzot kailcirtes vispār. Piemēram, Šveicē un Slovēnijā. Galvenais iemesls – tās dabai un mežam nav veselīgas.
Pasaules dabas fonda Meža programmas vadītājs Jānis Rozītis stāsta, ka uz to jau vairākkārt norādīts gan Vides un reģionālās attīstības ministrijai, gan arī Zemkopības ministrijai, taču reakcijas – nekādas. Un arī mežu policists Valsts meža dienests klusē. Kāds augsta ranga ierēdnis mežu nozarē anonīmi paskaidro savas un pārējo kolēģu klusēšanas iemeslus. Pirmkārt, meža nozare ir finansiāli ļoti ietilpīga, un pat šķietami vispiesardzīgākais lēmums ietekmē lielas naudas plūsmas, kas draud ar politiskiem sarežģījumiem. Otrs iemesls ir krietni prozaiskāks – trūcīgi algotajiem Valsts meža dienesta darbiniekiem uzņēmums Latvijas valsts meži ir kā laimes oāze, un teju katrs sapņo par izdevīgu darba piedāvājumu.
«Pēc notikušās reorganizācijas darbinieki vairs nespēj būt objektīvi – akciju sabiedrība bez konkursiem ir nolasījusi mūsu labākos kadrus. Un cilvēki uz vietām nav ieinteresēti lauzties ar akciju sabiedrību, jo tā ir viņu potenciālais darba devējs. Dienestā ir notikusi degradēšanās – pēc reformas un vadības maiņas mums vairs nav viedokļa. Nekāda.» Tā norāda Neatkarīgās avots. Valsts meža dienestā notikusī reforma patiesībā bijis bumerangs – skarba reakcija uz dienesta iebildēm pret to pašu cirsmu koncentrācijas metodes izmantošanu valsts mežu apsaimniekošanā.
Dabā cirsmu koncentrācija izpaužas šādi: piemēram, 3000 hektāru lielā meža masīvā tiek ierīkots ap 150 cirsmu, izcērtot ap 150 hektāru teritoriju.
Galvenais pamatojums šīs metodes lietošanai sakņojas naudā. Proti, lētāk ir vienu teritoriju izcirst uzreiz lielā apjomā, nevis ik pa laikam piebraukāt uz to, ņemot nelielus koksnes daudzumus.
Uzņēmuma Latvijas valsts meži pārstāvis Tomass Kotovičs šādu braukāšanu un degvielas tērēšanu dēvē par nejēdzību. Turklāt arī mežam esot labāk, ka tas tiek iztraucēts vienreiz un pamatīgāk nekā atkal un atkal ilgā laika posmā. Pasaules dabas fonds savukārt šādus spriedumus vērtē kā Gebelsa cienīgu demagoģiju. Trūkst neitrāla un vienlaikus zinātniski pamatota viedokļa, kā tad būtu jārīkojas ar mežu pareizāk. Teorētiski to varētu iegūt, ja plāniem par lielu meža platību izciršanu tiktu piemērota ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra. Vides pārraudzības valsts biroja vadītājs Arnolds Lukševics stāsta, ka līdz 1999. gadam ekoloģiskā ekspertīze tika prasīta, bet no jaunā likuma tā pazuda. 2010. gadā nepieciešamība vērtēt izciršanas plānus tika aktualizēta, jo ciršanas ekonomikas krīzes dēļ notika nebijušos apjomos. Taču valdība paklausīja meža uzņēmēju iebildēm. Rudenī birojs mēģinās runāt par šo tematu atkal. Vismaz tādā apjomā, lai, veicot ietekmes uz vidi novērtējumu meža ceļiem un meliorācijas sistēmām, tiktu analizēta arī situācija piegulošajās meža teritorijās. Jo tas ir kā likums – ja mežā parādās jauns ceļš, tad mežs drīzumā no turienes pazūd. Šobrīd, piemēram, par ceļa uzrašanos mežā dabas liegumā ir satraukušies Bārtas iedzīvotāji.
Izdzirdot mežā harvesteru rūkoņu un zāģu spiedzienus, cīnīties par videi draudzīgāku un cilvēkiem tīkamāku meža apsaimniekošanu jau ir par vēlu. Taču Baldones novada pieredze liecina, ka, pirms zāģi tiek iedarbināti, iespējams panākt ļoti daudz.
Pagājušajā gadā pašvaldība konstatēja, ka tās teritorijas attīstības plāni nonākuši pretrunā ar Latvijas valsts mežu iecerēm. Uzņēmums bija ieplānojis ievērojamas kailciršu teritorijas pat tūristu iecienītajā Riekstu kalnā. Pašvaldība savukārt vēlējās iedzīvotājiem saglabāt lielas zaļās teritorijas – tūrismam un rekreācijai. Liekot lietā profesionālus argumentus un izsmalcinātu šantāžu, pašvaldība bez lieka trokšņa saglāba trešdaļu nozāģēšanai lemtā meža apjoma. Deputāte Sarmīte Grundšteine pati ir meža nozares darbiniece. Viņa spēja runāt profesionālā valodā, turklāt bija arī sagatavoti ieroči, kas kaitētu uzņēmuma tēlam. Pusotrs tūkstotis iedzīvotāju parakstu, vēstule prezidentam un galējā situācijā – vēršanās ar sūdzību pie kokrūpniekiem tik svarīgā ilgtspējas sertifikāta FSC turētājiem. Finālā tik radikāla rīcība nebija nepieciešama, jo izvēlētā stratēģija nostrādāja. Riekstu kalns palicis nenoskūts.
