Dzīvokļu cenas šobrīd iesalušas
Mājokļu īpašnieki un potenciālie pircēji vienādi baidās no ziemas un valdības izziņotajiem taupības pasākumiem.
Neziņa par nākotni vienādi piesaistījusi mājokļu īpašniekus un potenciālos pircējus jau esošajam cenu līmenim. Tā secinājuši nekustamā īpašuma tirgus starpnieki, kuri nesaskata nekādas izmaiņas Rīgas standartapbūves dzīvokļu cenās, raksta NRA.lv
Nulle kā mājokļu cenu indeksa izmaiņu rādītājs nav nemaz tik bieža parādība. Pirms pāris mēnešiem nepierasti bija tas, ka starpnieki nebija spējuši vienoties par cenu izmaiņu virzienu. Tagad starpnieku domas dalās par to, vai darījumu skaits pieaug (Latio versija) vai samazinās (Arco Real Estate mākleru iespaidi). Vienprātība ir par to, ka iespējamākais cēlonis jūtamām cenu izmaiņām pazemināšanās virzienā varētu būt banku lēmums atbrīvoties no uzkrātajiem parādnieku mājokļiem, bet ir arī kopēja pārliecība, ka bankām pietiks līdzekļu mājokļu cenu noturēšanai. Privātie spekulanti bija spiesti savus mājokļus izlikt pārdošanai par pircējiem pieņemamām cenām jau pirms 2–3 gadiem. Tas noteica pāris gadu ilgušo cenu lejupejas periodu, kas beidzās pērnā gada rudenī. Šā gada pirmajā pusē cenas jau gāja uz augšu. “Cilvēki ticēja, ka krīzes šausmas ir beigušās,” skaidro Arco Real Estate valdes loceklis Māris Laukalējs.
Mājokļu tirgū šogad cirkulēja divi uzmundrinoši nostāsti par to, ka bankas atsāks mājokļu darījumu kreditēšanu un ka mājokļus pirks iebraucēji no Krievijas u.tml. valstīm, kuru iemītniekus interesējot uzturēšanās atļauja Latvijā, kas praktiski līdzvērtīga vīzai uz visām Šengenas līguma zonas valstīm. Šādus nostāstus nevar uzskatīt par pilnīgu fikciju, bet to potenciāls cenu līmeņa svārstīšanai ir izsmelts. Vēl septembrī un oktobrī vismaz divas no lielajām nekustamo īpašumu tirgus starpniecības firmām fiksēja cenu pieaugumu. Pieauguma skaitļi oktobra tirgus apskatos tika mīkstināti ar tekstu, ka cenu svārstības par 3–4 eiro uz aptuveni 600 eiro fona ir grūti atšķiramas no nulles.
Droši vien ticību izejai no ekonomiskās krīzes veicināja arī 10. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa, bet tikpat labi var teikt, ka šī kampaņa ekspluatēja cilvēku vēlēšanos saņemt labas ziņas. Tagadējā labā ziņa ir viena vienīga, ka apkures sezona Latvijā ir sākusies kā parasti. Centrālapkure ir valsts un pašvaldību rīcībspējas simbols arī tiem iedzīvotājiem, kuri savus mājokļus apkurina paši. Sliktā ziņa ir Valda Dombrovska otrās valdības ķeršanās pie V. Dombrovska pirmās valdības novēlējumu izpildes – pie nekustamā īpašuma nodokļa likmju daudzkāršošanas kopā ar šā nodokļa klonēšanu un mājokļa uzturēšanas izdevumu palielināšanu ar papildnodokļiem elektrībai un gāzei. Tomēr arī tas vismaz uz laiku var kalpot par mājokļu cenu stabilizatoru, jo mājokli šādos apstākļos iespējams pārdot tikai tik lēti, ka cilvēki labāk izvēlas to nepārdot vispār. Tādā veidā mājokļu piedāvājums kļūst pietiekami mazs, lai uzturētu piedāvājuma cenas.
Cenu stabilitāte nevarētu būt ilglaicīga, jo Latvijas kreditori uztur spēkā apgalvojumus, ka viņi tomēr gribot saņemt savu naudu atpakaļ. Lai tā notiktu, Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis būtu jāsamazina vairākas reizes. Dzīvojamās platības kvadrātmetri uz vienu iedzīvotāju ir pats svarīgākais dzīves līmeņa izmaiņu rādītājs. Latvijas Republika 1990. gadā startēja ar 19,9 kvadrātmetriem un pērn bija sasniegusi 27,2 kvadrātmetrus. Pieaugums par 1,36 reizēm neizskatās liels, bet šo kvadrātmetru pieauguma nodrošināto dzīves kvalitātes pieaugumu (cik daudzi īstenoja sapni, ka viņiem būs pašiem sava istaba!) jau varētu izteikt ar vairākām reizēm. Pretī šim pieaugumam stāv apdzīvojamās platības kvadrātmetru uzturēšanas izmaksu pieaugums tāpat par vairākām reizēm. Tajā ietilpst gan neizbēgamais komunālo un infrastruktūras uzturēšanas maksājumu pieaugums, gan jauniegūto kvadrātmetru aizpildīšana ar mājas kinozāli, sporta zāli utt. pēc mājokļu iemītnieku ļoti individuālās gaumes un vajadzībām. Lai Latvija spētu turpmākajos pārdesmit gados atdot tagadējos valdības un privātos parādus, Latvijas iedzīvotājiem tūlīt būs jāatsakās no daudziem tagadējiem izdevumiem, sākot ar mājokļu uzturēšanas izdevumiem uz katru Latvijā palikušo cilvēku. V. Dombrovska valdība sola kreditoriem celt nodokļus u.tml. maksājumus tik ilgi, cik vien būs nepieciešams, lai cilvēki sāktu dzīvot daudz šaurākās telpās – lai vecāki pārceltos pie bērniem vai otrādi, aizklīdušie vīri – pie sievām vai otrādi u. tml. visās (ne)iespējamajās kombinācijās. Mērķis ir tāds, lai pieci seši cilvēki vienas vai divu istabu dzīvoklī samestu kādus simt latus mēnesī par mājokļa nodokli valdībai, kas šos latus konvertētu valūtā un atdotu valdības kreditoriem. Latvijas iedzīvotājiem nākas atteikties no tādām reklāmas radītām vajadzībām kā jau minētās mājas kinozāles, kā mājdzīvnieki pilsētā utt.
