Cūkaudzētāji cieš miljons eiro lielus zaudējumus katru mēnesi
No mākslīgi radītām un dabiskas izcelsmes likstām cietušo nozaru sarakstos pieteikusies arī Latvijas cūkkopības nozare. Uz Vācijas, Polijas, Dānijas fona tā, protams, ir mikroskopiska. Pa visu valsti tik vien kā 30 tūkstoši sivēnmāšu – mazāk, nekā audzē vienā fermā Krievijā. Taču mūsu mērogiem zaudējumi lieli.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) vēsta, ka šobrīd nozares kopējie zaudējumi pārsniedz miljonu eiro mēnesī. Aprēķins ir šāds: pēdējo desmit nedēļu laikā cūkas dzīvsvara kilograma iepirkuma cena no 1,21 eiro nošļūkusi uz 1 eiro. Savukārt cūkas dzīvsvara kilograma pašizmaksa saimniecībās, kas īstenojušas ES līdzfinansētus projektus un tāpēc ņēmušas kredītus, ir 1,20 eiro. Ik mēnesi realizācijai tirgū nonāk vidēji 50 300 cūku, tātad šobrīd zaudējumi ir 1 006 000 eiro mēnesī. Tā aplēsusi Latvijas Cūku audzētāju asociācija. Pāris mēnešus audzētāji šādā režīmā var izvilkt, pateicoties iepriekš uzkrātajiem taukiem, bet jau tuvā nākotne izskatās pavisam slikti.
Krievija importam uzliktās sankcijas atcelt negrasās, jo savas sankcijas nepārskata Eiropas Savienība. Savukārt uz Āfrikas cūku mēra brīnumainu atkāpšanos vispār nav ko cerēt. Sērga arvien turpina spiesties dziļāk iekšzemē.
«Kopš šā gada 26. jūnija, kad Latvijā tika konstatēti pirmie saslimšanas gadījumi, slimības skartā teritorija trīs mēnešos jau aptver 69 novadus,» ziņo LOSP. «Latvijas cūku audzētājiem, kas ievēro visus nepieciešamos biodrošības pasākumus un kuru īpašumā esošie ganāmpulki ir veseli, kļuvis neiespējami savu saražoto produkciju realizēt par cenu, kas sedz pašizmaksu. Saistībā ar Krievijas noteiktā importa aizlieguma stāšanos spēkā būtiski samazinājušās cūku iepirkuma cenas gan Latvijas, gan Lietuvas un Polijas kautuvēs.» Respektīvi, Eiropas cūku tirgus šobrīd ir pārsātināts un visu valstu audzētāji dempingo cenas. Cīņa notiek par katru centu.
Uz Eiropu cerības mazas
Latvijas pozīcija pagaidām ir neskaidra, jo cūkkopji nav pateikuši, ko īsti vēlas. Asociācijas vadītāja Dzintra Lejniece Neatkarīgajai skaidro, ka pagaidām tā ir tikai fakta konstatācija, lai brīdī, kad valdība lems par atbalstu sankciju apskādētajām nozarēm, cūkkopība netiktu aizmirsta.
Atbilstošs arī resora vadības komentārs. Valsts sekretāra vietniece Rigonda Krieviņa vēsta: «Zemkopības ministrija seko līdzi situācijai cūkgaļas tirgū un cenu dinamikai un ir veikusi zaudējumu aprēķinus pie dažāda cenu samazinājuma. Ir notikušas diskusijas arī ar Latvijas Cūku audzētāju asociācijas pārstāvjiem. Par situāciju Latvijas cūkgaļas tirgū ministrija ir mutiski informējusi Eiropas Komisijas pārstāvjus ekspertu sanāksmē.»
Te gan jāiebilst, ka Eiropas līmeņa atbalsts cūkaudzētājiem ir maz ticams, jo atšķirībā no piena cūkgaļa netiek kvotēta. Eiropā valda pārprodukcija, un papildus to veicināt Eiropas Komisija diezin vai būs gatava. Tikmēr citas valstis saviem cūkaudzētājiem nepieciešamo dažu centu priekšrocību nodrošina ar netiešu atbalstu. Piemēram, Vācija caur fermās saražotās biogāzes iepirkumu.
Ķēdes reakcija
Arī Latvijā labākā situācijā šobrīd ir tie uzņēmēji, kas diversificējuši riskus un darbojas vairākās nozarēs. Par cūkkopības paraugu uzskatītā saimniecība Ulbroka ne vien izaudzē cūkas, bet pati arī pārstrādā gaļu, tirgo to mazumtirdzniecībā, vēl sniedz autotransporta pakalpojumus, audzē graudus. Un pat mēslu smirdoņu pārvērš naudā. Ulbrokas vadītājs Aivars Kokts stāsta, ka no metāna tiek ražota elektrība un mēnesī tās pārdošana ienes 15 000 eiro. Savukārt pāri palikušais mēslu digestāts nonāk uz labības laukiem, atbrīvojot no nepieciešamības pirkt minerālmēslus. Tātad cūku audzēšanas zaudējumus šobrīd sedz citas jomas. Taču ar šādu vērienu Latvijā saimnieko vien retais, un vairums cūkaudzētāju patiešām šobrīd nonākuši grūtībās, atzīst Aivars Kokts. Viņš gan ir optimists: «Kaut kā jau tiksim laukā.».
Pagaidām gan politiskā konflikta radītie zaudējumi tikai aug, izraisot tirgū tālāku ķēdes reakciju. Piemēram, līdz ar piena lopkopju un cūkaudzētāju maksātspēju krītas uzņēmuma Dobeles dzirnavnieks apgrozījums.
Autors: Imants Vīksne
