Zariņš: Fronte tēva pagalmā –quo vadis Latvija?…
Pašlaik notiekošais mūsu valstī ir satraucošs vairāku iemeslu dēļ, un neizbēgami novedīs pie pārmaiņām, kas nozīmīgi ietekmēs mūsu valsts un tautas tālāko likteni (par to tālāk). Pozitīvi vai negatīvi – tas būs atkarīgs no mums pašiem, no mūsu izdarītajām izvēlēm.
Mūsu sabiedrībā ilgstoši ir vērojama izteikta polarizācija un aizvien lielāka noslāņošanās. Varas īstenotie centieni, lai it kā saliedētu sabiedrību, to nav saliedējuši, drīzāk otrādi, jo iespējams, ka tieši tāds arī ir bijis varas patieso centienu mērķis – princips “skaldi un valdi” joprojām lieliski strādā un palīdz noturēties pie varas, lai kādas nejēdzības tiku darītas, lai cik nespējīgi un nejēdzīgi būtu varas turētāji.
Uzskatāms piemērs ir pašlaik notiekošais saistībā ar mūsu valsts kopējā maciņa(budžeta) sadali. Lai kādas pasakas un atrunas izmantotu vara, cenšoties attaisnot savu rīcību, tiesiskā un demokrātiskā valstī tas vienkārši nebūtu iespējams un netiktu pieciests – valsts varai klaji ignorēt likumā noteikto, un rīkoties vienkārši kā pašai ērtāk, nevis kā to nosaka likums.
Šāda varas rīcība grauj Latvju kā tiesisku un demokrātisku valsti pašos pamatos.
Visvairāk par notiekošo pamatoti ir sašutuši mediķi, kuri tiešām ir piemānīti. Atkal! (Par to būs tālāk)
Tagad informatīvā telpa tiek piepildīta ar viltus ziņām, un viedokļiem, ka Saeima ir pieņēmusi “nepārdomātu lēmumu”, ka “šis likums nav izpildāms”.
Tas viss ir meli, un to ir viegli pierādīt.
Par Saeimas “nepārdomāto” lēmumu, un politiķu atmiņas zudumu.
Veselības aprūpes nozares problemātika ir aktuāla un zināma visai sabiedrībai un arī politiķiem – jau sen. Diemžēl politiķi šo problemātiku (un ne tikai šo) risina pēc principa – “kamēr velk, lai turpina vilkt”, un tikai tad, kad problemātika ir tā samilzusi, ka jau draud “plīst pa šuvēm” – šī problemātika nonāk politiķu darba kārtībā. (Tas gan nenozīmē, ka tā tiek atrisināta.)
Politiķi vairākus gadus bija solījuši un nepildījuši savas apņemšanās attiecībā uz veselības aprūpi un tai paredzamo finansējumu, šādas politiķu rīcības rezultātā 2018.gada nogalē veselības aprūpes nozarē izveidojās situācija, ka pat neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumu nodrošināšana kļuva apdraudēta – neadekvāti zemā medicīnas darbinieku atalgojuma dēļ.
Lai apstādinātu šo tendenci un atrisinātu kritisko situāciju, tika panākta vienošanās starp mediķiem un varu – mediķi uz laiku piekrīt strādāt divas reizes vairāk virsstundu nekā tas ir paredzēts darba likumdošanā, ar nosacījumu, ka politiķi nodrošina skaidras un drošas garantijas medicīnas darbiniekiem attiecībā uz to atalgojumu – trīs gadu periodā no 2019. līdz 2021.gadam nodrošinot ikgadēju 20% finansējuma pieaugumu mediķu atalgojumam.
Lai to nostiprinātu, šādas garantijas tika ietvertas likumā – nosakot valdībai skaidru uzdevumu to ievērot un izpildīt sagatavojot valsts budžetu 2019.-2021. gadam, un jau šī Saeima pieņēma šādu likuma grozījumu, turklāt vienbalsīgi. (Ieskaitot arī tos 9 deputātus, kuri vēlāk jau kā K.Kariņa valdības ministri atbalstīja FM sagatavoto 2020.gada budžeta projektu, kur šī likuma prasība netika ievērota!)
Nez, kā šajā gadījumā ir vērtējama to dažu varas politiķu rīcība, kuri tagad cenšas sabiedrībai iegalvot, ka šāds Saeimas lēmums bija nepārdomāts, un nav izpildāms?…
Ir jāpazaudē vai nu atmiņa vai sirdsapziņa, lai kaut ko tādu varētu atļauties apgalvot. Vēlētājiem būtu vērts iegaumēt un atcerēties šos politiķus līdz nākošajām vēlēšanām.
2019.gadā šis “neizpildāmais” Saeimas uzdevums tika izpildīts, bet 2020.gadā (kad budžetu sastādīja jau tā koalīcija, kura pati par šo likumu bija nobalsojusi), kad pretēji iepriekšējās koalīcijas FM prognozētajai “negatīvajai fiskālajai telpai”, prognozētais ieņēmumu pieaugums izrādījās 717 miljoni (!), un “naudas budžetā ir tik daudz, cik nekad nav bijis”(K.Kariņš) – likumā paredzētajam papildus finansējumam mediķu atalgojumam 120 miljonu vietā, valdība izdomāja piešķirt tikai 42 miljonus, pamatojot to ar “panākto savstarpēju politisko vienošanos” (kas tiesiskā valstī ir augstāka par likumu?!).
Līdz šai dienai valdība tā arī nav spējusi sniegt nekādu tiesisko pamatojumu šādai savai rīcībai (vairāk par to – šeit ).
Tagad arī Saeima ir pārkāpusi pašas pieņemto likumu – nobalsojot par šādu valdības izstrādāto budžetu. Valdošajai koalīcijai tā arī nespējot pamatot savas rīcības tiesiskumu un atbilstību Satversmei.
Kāpēc Latvijas sabiedrība tiek malta hibrīdkara dzirnavās?
Tā vietā, lai pamatotu savas rīcības tiesiskumu un atbilstību demokrātiskas valsts principiem, valdošā politiskā elite, kopā ar tiem, kas gūst labumu no tās pastāvēšanas, izmantojot jau atstrādātas hibrīdkara tehnoloģijas, cenšas sabiedrībai pārformatēt patiesību.
No sākuma tiek palaistas “viltus ziņas” – par Saeimas “nepārdomāto lēmumu”, “Saeimas atvainošanos”, u.c.
Pēc tam šīs viltus ziņas, jau kā patiesus faktus, aicina komentēt viedokļu līderiem, plašsaziņas līdzekļos veidojot veselas kaskādes no šiem viedokļiem, kur katrs nākamais apstiprina un pastiprina šo iepriekš paustā viedokļu pamatotību, tādējādi veidojot sabiedriskajā telpā informatīvo fonu, kas pilnīgi izmaina lietu reālo kārtību, un attiecīgi – arī sabiedrības attieksmi pret notiekošo.
Šāda rīcība sašķeļ sabiedrību, jo liela tās daļa pieņem šo “alternatīvo patiesību” un sāk vērtēt notiekošo, vadoties pēc tās. Savukārt visi tie, kuri zina lietu patieso kārtību vai ir spiesti to izbaudīt uz savas ādas, šīs “alternatīvās patiesības” piekritēju uzskatā kļūst par neadekvātajiem (vai pat par “stulbeņiem”), par tiem, kuri rīkojas nepareizi un grauj kopējo labumu aizstāvot savas “nepamatotās” intereses.
Tādejādi “skaldi un valdi” princips atkal ir nostrādājis – un varai nav nepieciešams labot un atbildēt par savu sastrādāto, jo vienkārši “alternatīvās patiesības” rezultātā sabiedrības lielākajai daļai tas nav vajadzīgs, tā nevēlās atbalstīt šīs pārmaiņas (pat ja tās ir paredzētas likumā!).
Šoreiz tā tas ir attiecībā uz mediķu prasībām (kuru izpilde ir noteikta likumā!) un iniciatīvu par Saeimas atlaišanu.
Tiesiskā un demokrātiskā valstī, ja valdība vai parlaments (Latvijas gadījumā – gan valdība, gan parlaments) nepilda likumos noteikto – šāda vara nevarētu pastāvēt.
Savukārt, ja netiek ievēroti likumi, tad nevar pastāvēt tiesiska valsts, un, ja likumus neievēro vara – tad tā vairs nav demokrātiska valsts. Un tā ir situācija, kurā pašlaik atrodas mūsu valsts…
Ja sabiedrība to akceptē, kas notiks tālāk?
Vai būs kāda jēga no Saeimas atlaišanas?
Diemžēl, ņemot vērā Latvijas politiskās vides specifiku(par to būs tālāk), vienīgā iespēja kā iedarbināt politiskās atbildības principu, kad vara rīkojās neatbilstoši tiesiskas un demokrātiskas valsts principiem, ir sākt Saeimas atlaišanas procedūru – pašlaik tas ir vienīgais veids, kā Latvijas sabiedrībai likt politiķiem justies atbildīgiem tās priekšā.
Pretēji visam tam, ko tagad mēģina mums iegalvot visdažādākie viedokļu līderi (kuru sasaisti ar esošo varas eliti ir grūti nepamanīt…), ka Saeimas atlaišana sabiedrībai neko nedos, neko nemainīs – reālie fakti jau liecina pretējo. Parakstu vākšana ir tikai sākta, bet premjers jau paziņo, ka turpmāk būs daudz prasīgāks pret saviem ministriem (nez, kas to liedza viņam darīt līdz šim?). Un ir acīmredzami – jo vairāk krāsies paraksti referendumam par Saeimas atlaišanu, jo vairāk vara atcerēsies par sabiedrības vajadzībām un būs motivēta rūpēties par tām.
Mums mēģina iestāstīt, ka nebūs nekādas jēgas no šīs Saeimas atlaišanas, jo nākamā Saeima būs tāda pati. Protams, ka nebūs tāda pati. Nekad tā nav bijis. Uz to uzskatāmi norāda arī partiju reitingi. Taču ne jau tas ir noteicošais šajā gadījumā – svarīgākais ir tas, ka, pateicoties šim Saeimas atlaišanas vingrinājumam, sabiedrība būs pacēlusi zemē iemīdīto politiskās atbildības latiņu, nu vismaz tik augstu, lai vara baidītos negaidīti paklupt uz tās.
Tāpēc, pat ja tiks ievēlēti “tie paši vēži”, to attieksme pret saviem pienākumiem būs mainījusies – politiķi vairāk rēķināsies ar sabiedrības interesēm. Sabiedrības ieguvums būs acīmredzams.
Kā to var redzēt no reālās dzīves – jau pats parakstu vākšanas process politiķiem ir kā Damokla zobens, un, jo vairāk parakstu krāsies, jo vairāk politiķi atcerēsies un rēķināties ar sabiedrības interesēm – rezultātā tie būs simti miljoni nodokļu maksātāju naudas, kas tiks daudz jēgpilnāk un sabiedrības interesēm atbilstošāk izlietoti. Ieguvums no tā būs nozīmīgs.
Arī mediķiem likumā paredzētais finansējums, šajā gadījumā, visdrīzāk tiks atrasts vēl pirms referenduma par Saeimas atlaišanu, ja vien mediķi neļausies apmānīties (kārtējo reizi) tiem dotajos politiķu solījumos.
Vēl viens arguments, ko mēģina notirgot, lai sabiedrību atturētu no tās tiesībām atlaist Saeimu, ir šīs procedūras izmaksas. Šāda argumentācijas loģika ir līdzvērtīga mēģinājumam pierunāt atteikties ārstēt smagi slimo, jo redziet, ārstniecībai nepieciešamās zāles radīs izdevumus.
Šeit būtu vērts aizdomāties, kādi izdevumi radīsies, ja slimība netiks ārstēta?
Sekojot šādai loģikai, tad arī bērnu audzināšanu nevajadzētu atļauties, jo no sākuma tie būs tikai izdevumi. Mūsu demokrātija ir kā bērns, kuram vēl ir jāizaug, jāpalīdz izaugt! Un šis vingrinājums ar politiskās atbildības mehānisma darbināšanu būs ļoti audzinošs.
Kāpēc Latvijas demokrātija tāda sasirgusi?
Bez politiskās atbildības demokrātija kā efektīvs pārvaldes instruments nav iespējama, jo bez atbildības demokrātijas doto rīcības brīvību vara var izmantot savtīgi. Diemžēl tāds ir mūsu sabiedrības attīstības līmenis, un ar to vienkārši ir jārēķinās.
Taču Latvijā politiskās atbildības princips ir tik ļoti degradēts, ka politiskā atbildība sabiedrības apziņā tiek pielīdzināta bezatbildībai. Un lielā mērā, pateicoties Latvijas specifiskajai politiskajai situācijai (par to tālāk), tas ir pamatoti.
Lai darbotos politiskās atbildības princips, ir nepieciešama pilnasinīga politiskā konkurence un iespēja sabiedrībai izvēlēties tai labāko politisko piedāvājumu – tādējādi iespējama kļūst varas nomaiņa, kas politiskajiem spēkiem rada motivāciju strādāt sabiedrības interesēs un darīt to labāk nekā konkurenti, jo citādi nebūs iespējams noturēties pie varas – tā demokrātija nodrošina varas efektivitāti un atbilstību sabiedrības interesēm.
Demokrātiskā valstī, varai katru reizi nomainoties, jaunā varas slota izslauka vecās nejēdzības un noturas tik ilgi, kamēr ir spējīga pildīt savus sabiedrībai dotos solījumus, un kamēr sabiedrībai nav labāks politiskais piedāvājums – tad atkal notiek varas maiņa. Un tā, ar katru varas nomaiņu, vara kļūst (ir spiesta kļūt) “labāka” – aizvien vairāk kalpot sabiedrības interesēm un būt atbildīgāka.
Taču tas nav Latvijas gadījums.
Lai gan jau vairāk nekā ceturdaļgadsimtu Latvija ir neatkarīga, demokrātiska valsts, mēs esam iestrēguši pašā procesa sākumā. Savilkto “sarkano līniju” dēļ Latvijā pilnasinīga politiskā konkurence nav iespējama, un līdz ar to arī reāla varas nomaiņa – tādēļ, lai noturētos pie varas, politiskajiem spēkiem svarīgāk ir nevis rūpēties par sabiedrības interesēm, bet gan par to, lai pie varas esošie salāgotu savas intereses un turētos kopā. Ko tie arī dara.
Tas izskaidro to, kur pazūd Latvijas politikas “baltie bruņinieki” un “laimes lāči”, kas uzrodas uz katrām vēlēšanām, ne tikai ar solījumiem nest gaidītās pārmaiņas, bet arī ar apņemšanos tos pildīt – ja “jaunajiem” pārmaiņu nesējiem ir jāturas pie varas kopā ar “vecajiem”, un tieši šī kopā turēšanās, nevis savu solījumu pildīšana ir izšķirošais faktors, lai noturētos pie varas, tad pavisam ātri pārmaiņu nesēji paši tiek pārmainīti – izmanīgākie “jaunie” papildina “vecajo klubiņu”, pārējie aiziet mēslojumā. Un kā katru reizi, jau kuro Saeimas sasaukumu, ar jau skaidri paredzamu nolemtību.
Rezultātā, atšķirībā no mūsu kaimiņiem, mūsu politiskā elite nav spējīga pieņemt ilgtspējīgus lēmumus, bet cenšas gūt(sadalīt) labumus īstermiņā – un lai kādās organizācijās Latvija iestātos, lai kādus padomdevējus vai partnerus izvēlētos, lai kādus jaunus tiesību institūtus izveidotu vai likumus pieņemtu, lai cik daudz naudas partijām piemaksātu – tas viss nedod un nedos gaidāmo rezultātu, un ne jau tāpēc, ka mēs būtu stulbāki vai savtīgāki par lietuviešiem vai igauņiem. Vienkārši izveidojusies politiskā sistēma nosaka to, ka varai Latvijā nav motivācijas censties pieņemt šādus lēmumus, vēl vairāk – šāda situācija ļauj atrasties pie varas nīkuļiem un nelgām (ērti manipulējamiem), vai pat neliešiem, kuri nemaz nav spējīgi vai pat motivēti to izdarīt.
Sekas no tā kļūst aizvien redzamākas un nopietnākas. Diemžēl, tās joprojām nav pietiekoši apzinātas un turpinās samilzt, līdz kamēr pietiekoši liela sabiedrības daļa būs spējīga izdarīt nepieciešamos secinājumus. Šādus secinājums apgrūtina izdarīt manipulējama informatīvā telpa, un šeit liela nozīme ir tā saucamajai “ceturtajai varai”.
Kam ir izdevīga “fronte tēva pagalmā”?
Demokrātijas sistēmas spēks ir sabiedrības iespējā brīvi izvēlēties starp dažādiem politiskajiem piedāvājumiem sev visatbilstošāko, tādējādi radot priekšnosacījumus politiskajai konkurencei un motivāciju politiskajiem spēkiem šo savu piedāvājumu veidot pēc iespējas atbilstošāku sabiedrības vajadzībām, jo citādi nebūs iespējams iegūt sabiedrības atbalstu (varu).
Lai nodrošinātu šo izvēles iespēju sabiedrībai, nozīmīga loma ir plašsaziņas līdzekļiem, kuri veido informācijas plūsmas, uz kurām balstoties, sabiedrība izdara savu izvēli.
Viens no demokrātiju degradējošiem faktoriem ir iespēja manipulēt ar informatīvo telpu, kā rezultātā rodas iespēja manipulēt ar politiskajiem piedāvājumiem, un klaji ignorēt opozīciju – tādejādi degradējot un graujot politisko konkurenci, kas ir visa stūrakmens, lai demokrātiska sistēma darbotos atbilstoši, kā efektīvs valsts pārvaldes instruments, jo tikai politiskā konkurence (no tās izrietošā varas nomaiņas iespēja) rada politisko atbildību.
Diemžēl, arī attiecībā uz Latvijas informatīvo telpu politiķi nav spējuši vai nav vēlējušies pieņemt nepieciešamos lēmumus, kas nepieciešami, lai Latvijas informatīvā vide spētu būt veselīga un funkcionētu tā, kā tas ir nepieciešams demokrātiskai sabiedrībai.
Rezultātā tā ir kļuvusi izteikti manipulējama. Visizdevīgāk tas ir pie varas esošajiem politiķiem, kuriem ir vairāk instrumentu, lai spētu manipulēt ar plašsaziņas līdzekļiem, piemēram – veidojot politiski manipulējamus mediju pārraudzības mehānismus, mediju finansēšanas mehānismiem izmantojot sarežģītas, grūti caurskatāmas un politiski ietekmējams finansējuma shēmas. Tādējādi padarot plašsaziņas līdzekļus atkarīgus no varas politiķu labvēlības, kad finansējums medijam tiek piešķirts nevis, lai tas spētu vispusīgi un objektīvi atspoguļot notiekošo, bet gan darītu to selektīvi – lai tas būtu izdevīgi vai neizdevīgi kādam konkrētam politiskajam spēkam.
Protams, ka tas degradē demokrātiskas valsts rīcībspēju, jo tiek izkropļots politiskās konkurences princips – šādā situācijā politiskajam spēkam nav nepieciešams reāls politiskais piedāvājums, nav nepieciešams būt labākam par citiem, pildīt savus dotos solījumus vai labot savas kļūdas, ja tam ir iespējams manipulēt ar informatīvo telpu.
Ja mērķtiecīgi un ilgstoši informatīvajā telpā akcentēti tiek atspoguļots kāda politiskā spēka “negatīvais veikums”, bet par kādu citu spēku tas tiek noklusēts, un tieši pretēji – akcentēti tiek tieši tā pozitīvie aspekti, tad ir saprotams, ka sabiedrības politiskā izvēle tiks ietekmēta par labu otrajam politiskajam spēkam, kas dos tam iespēju nostiprināt savas pozīcijas nemaz nerūpējoties vairāk par sabiedrības interesēm, bet turpinot manipulēt ar tām. Zaudētājs no tā būs sabiedrība.
(Viens uzskatāms piemērs – 2017.gada novembrī, gandrīz vienā un tajā pašā laikā, Saeimas opozīcija ar faktiem un dokumentiem parāda un pierāda, kā ar varas līdzdalību ir tikušas īstenotas konkrētas OIK krāpniecības vairāku miljonu apmērā (vairāk skat. -šeit), savukārt Rīgas domē opozīcija pauž aizdomas par nelietderīgi izmantotu finansējumu dažu desmitu tūkstošu eiro apmērā kādam no domes finansētiem projektiem (tā saucamā “humora kluba” lieta). Notiekošais RD tiek plaši atspoguļots Latvijas informatīvajā telpā, to parāda visas televīzijas, un grūti atrast kādu daudz maz nozīmīgu mediju, kurš to nebūtu atspoguļojis. (Galu galā KNAB veic pārbaudi, un pārbaudes rezultātā nesaskata nelikumības) Savukārt notiekošais Seimā attiecībā uz šo OIK afēras epizodi netiek atspoguļots vispār, netiek pat pieminēts nevienā plašsaziņas līdzeklī. Par to var pārliecināties katrs pats – pārlūkojot internetā pieejamos arhīvu datus. (Un tiesību sargājošās iestādes to joprojām nav pārbaudījušas, lai gan nepieciešamie fakti un dokumenti tika uzskatāmi prezentēti) )
Ir saprotama daudzu žurnālistu pilsoniskā pozīcija – to cenšanās pasargāt sabiedrību no viņuprāt “lielākā ļaunuma”. Motivācija tam varbūt dažāda (un tā arī ir dažāda…), taču tas nemaina rezultātu – ja cīņa notiek tikai ar “lielāko ļaunumu”, tad pamazām (vai strauji) “mazākais ļaunums” kļūst par visaptverošu ļaunumu, un cenšoties sabiedrību pasargāt no “lielākā ļaunuma”, tiek radīts vēl lielāks ļaunums – jau sistēmiskā līmenī. Galu galā tas noved pie tiesiskuma un demokrātijas noārdīšanās.
Tas pašlaik notiek ar Latvijas sabiedrību. (OIK afēra ir tikai viens uzskatāms tam apliecinājums, un pretēji medijos paustajam – tai patiesībā tiek gatavots jauns piesegs un turpinājums.)
Pēdējie notikumi saistībā ar valsts budžetu ir jo īpaši satraucoši, jo sabiedrībai tiek piedāvāts tolerēt pat klaji prettiesisku un nedemokrātisku varas rīcību, savukārt visus tos, kuriem tas nav pieņemams – pasludināt par “stulbeņiem”.
Nez, vai žurnālisti, kuri tik ļoti (un pamatoti) gaida mediju finansēšanai un funkcionēšanai nepieciešamos politiķu lēmumus un atbilstošas likumdošanas iniciatīvas, arī aicinās sabiedrību tolerēt tādu varas rīcību, kad tā pēkšņi (teiksim – pēc kāda gada) izdomās, ka šāds jau likumā nostiprināts lēmums attiecībā uz medijiem ir “nepārdomāts” un tāpēc to nepildīs?
Nez, kuri tad tiktu nosaukti par “stulbeņiem” ?
Turpinot spēlēt šo fronti tēva pagalmā, par “stulbeņiem” tiekam padarīti visi mēs, bet Latvija kā tiesiska un demokrātiska valsts tiek grauta pašos pamatos.
Kāds no tā rezultātā būs ieguvums, un kurš no tā būs ieguvējs?
Tiešām, ir vērts turpināt to darīt?…
Ivars Zariņš, 13. Saeimas deputāts
