Viena valsts – viena slimnīca?
Valsts augstākās amatpersonas saņēmušas drosmi runāt par Latvijas lielāko slimnīcu slēgšanu atbilstoši Eiropas Savienības pamudinājumiem un pamācībām, par ko NRA.lv rakstīja pirms pusotra gada.
Pērnā gada 1. martā medijs informēja par Eiropas Savienības atsūtītu uzraugu prasībām vienlaikus saglābāt nelielu valsts budžeta deficītu un «rīkoties, lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmas pieejamību, izmaksu lietderību un šīs sistēmas kvalitāti». Kā to izdarīt ar mazu budžeta deficītu? Skaidri un gaiši to uzraugi nepateica, bet viņu domu gaitu Neatkarīgā izklāstīja šādiem vārdiem: «Rīgā, piemēram, vajag apvienot, t.i., reāli slēgt, divas no trijām lielākajām – vai nu Stradiņa, vai Austrumu slimnīcu un jebkurā gadījumā Bērnu slimnīcu, visus pacientus ārstējot vienā vietā.» Turpat tika atzīmēts, ka «šādai reformai būtu pārāk daudz politisku un tehnisku šķēršļu, tāpēc pagaidām uz to nepiespiedīs pat EK pamudinājumi». Pusotra gada laikā situācija nobriedusi tiktāl, ka Ministru prezidents Māris Kučinskis un veselības ministre Anda Čakša vispār sākuši par šo lietu runāt, kaut gan lietas būtību no viņu runām saprast nevar. Bet – paies gadiņš pusotra, un amatpersonas oficiāli apstiprinās to, ko visi tagad tāpat zina.
Proti, ka tagadējais slimnīcu pamatuzdevums ir, pirmkārt, nodrošināt daudzu tūkstošu eiro mēnešalgas slimnīcu valdēm un tām pietuvinātām personām un, otrkārt, uzturēt sociālo mieru valstī. Tas nozīmē izmaksāt minimālās algas sanitāriem un rēķinus valsts un pašvaldību uzņēmumiem par elektrību un komunālajiem pakalpojumiem, kā arī par ēku celtniecību un remontu. Slimnieku ārstēšana ir pats pēdējais, ko slimnīcas vispār dara tajos brīžos, kad tur sastopas ārsti un citi speciālisti, kas lielāko laiku patērē, kursējot starp dažādām slimnīcām, privātpraksēm un citām naudas savākšanas vietām. Oficiālās darba dienas ietvarus slimnīcas kopumā nosedz tādējādi, ka reālā darba stundas dažādās slimnīcu nodaļās vai kā savādāk apzīmētās struktūrvienībās iekrīt dažādos brīžos, kad nu kurā vietā ārstu iegriešanās sakrīt ar pusizjukušo diagnostikas vai ārstniecības aparātu iedarbināšanu.
No vienas puses, no trijām nosauktajām un vēl citām slimnīcām izveidot vienu reāli strādājošu slimnīcu vajag jo ātrāk, jo labāk. Straujais dzimstības sarukums, kas Latviju piemeklēja tieši deviņus mēnešus pēc M. Kučinska valdības izveidošanas, jau ir izpaudies runās par Rīgas Dzemdību nama un 1. slimnīcas apvienošanu. No otras puses, pat tikai vienas slimnīcas atstāšana Latvijā vai vismaz Rīgā vēl nedod garantijas, ka tā pieejamības un ārstēšanas kvalitātes ziņā būs labāka par tagadējām vairākām slimnīcām. Pēdējā laika notikumi uzskatāmi rāda, cik lielā mērā valsts piešķirtais medicīnas budžets jau ir sadalīts pa privāto ārstniecības iestāžu un to īpašnieku kabatām. Šo kabatu īpašnieki nepieļaus naudas pārdalīšanu, kā tas notiktu gadījumā, ja hipotētiski viena vienīgā valsts slimnīca sāktu labi strādāt.
Arnis Kluinis
Foto: Shutterstock
