Marta beigās bez maksājumu kavējuma bija 72,5% no banku izsniegtajiem kredītiem (2009. gada beigās – 74.5%). Martā kredītu ar maksājumu kavējumu, kas pārsniedz 90 dienas, apmērs palielinājās par 0,7% un to īpatsvars banku kredītportfelī marta beigās sasniedza 17,9% (2009. gada beigās – 16.4%).

Kredītu ar maksājumu kavējumu virs 90 dienām lielākais īpatsvars bija rezidentu uzņēmumiem operācijām ar nekustamo īpašumu izsniegtajiem kredītiem (28,2%) un rezidentu mājsaimniecībām izsniegtajiem kredītiem mājokļa iegādei (28,1%).

Bankām turpinot darbu ar grūtībās nonākušajiem klientiem pirmajā ceturksnī palielinājās pārstrukturēto kredītu apjoms un marta beigās sasniedza 2,7 miljardus latu (juridiskām personām – 1,9 miljardus latu, fiziskām – 841 miljonu latu) jeb 18,1% no kopējā banku kredītportfeļa (2009. gada beigās – 16,1%).

Klientu maksātspējai neuzlabojoties, palielinājās atgūšanas procesā esošo kredītu apjoms un marta beigās tas sasniedza 1,6 miljardus latu jeb 10,8% no kopējā banku kredītportfeļa (2009. gada beigās – 9,5%). Līdzīgi kā iepriekš, arī marta beigās lielākā daļa no pārstrukturēto un atgūšanas procesā esošo kredītu apjoma bija nodrošināti ar nekustamo īpašumu – attiecīgi 82,4% un 89,9%.

Banku uzkrājumu nedrošajiem kredītiem pieauguma temps ir samazinājies no 44% vidēji ik ceturksni 2009. gadā līdz 17,7% šī gada pirmajā ceturksnī un izveidoto uzkrājumu nedrošajiem kredītiem apmērs banku sektorā marta beigās sasniedza 1,6 miljardus latu jeb 10,3% no banku kopējā kredītportfeļa (2009. gada beigās – 8,6%).

Šī gada pirmajā ceturksnī ar peļņu strādāja septiņas Latvijas bankas un viena ārvalstu bankas filiāle (tirgus daļa kopējos banku sektora aktīvos – 11,1%) kopā nopelnot 2,9 miljonus latu, tomēr banku sektora kopējie zaudējumi marta beigās sasniedza 133,4 miljonus latu – galvenokārt izdevumu uzkrājumiem nedrošiem kredītiem dēļ.

Banku sektora gūtā peļņa pirms uzkrājumiem un nodokļiem marta beigās sasniedza 28,8 miljonus latu.

Šogad Latvijai no starptautiskajiem donoriem plānots aizņemties aptuveni 2.5 miljardus eiro, pie tam Valsts Kasē 2009. gada beigās glabājās nopietns likviditātes „spilvens” vairāk nekā 700 miljonu latu apmērā. Vai mums tik daudz ir nepieciešams?

Atbilde ir lielā mērā atkarīga no budžeta izpildes. Ja viss iet pēc plāna, šie līdzekļi mums bez lielām problēmām ļauj nofinansēt šī un nākamā gada budžeta deficītus, liekot justies samērā komfortabli, kaut vai salīdzinājumā ar tiem pašiem grieķiem. Taču bez budžeta deficīta finansēšanas vēl jau pastāv arī iekšējie latu aizņēmumi, kas visu laiku jārefinansē, turklāt jau 2012. gadā nāksies sākt atmaksāt pirmos SVF kredītus. Līdz ar to varam secināt, ka šie līdzekļi mums ir nepieciešami (varētu vēl diskutēt, vai nevajadzēja tos ņemt nedaudz vēlāk, aiztaupot procentu maksājumus), taču jautājums paliek – vai varam aizstāt starptautiskos „donorus” ar ārvalstu investoriem un vai tas ir nepieciešams?

Ko mēs iegūtu, atsakoties no aizņēmuma?

Daļēji tas būtu signāls starptautiskajai sabiedrībai, ka esam kļuvuši gana patstāvīgi un varam iztikt bez SVF un EK palīdzības. Daļēji šāds solis kalpotu kā „apdrošināšanās” pret neparedzamiem gadījumiem, jo, nepaņemot aizdevumu tagad, atstājam to kā zināmu “drošības spilvenu” vēlākam laikam. Reitingu aģentūras „Standard & Poor’s” nesenais paziņojums par nākotnes reitinga vērtējuma uzlabošanu mums pašreizējos apstākļos palīdzētu. Te gan ir risks – vai mēs praksē spēsim nepieciešamo summu piesaistīt starptautiski un kādu procentu likmi par to maksāsim?

Šobrīd vēl nav zināms, cik precīzi maksāsim par šī gada aizņēmumu. Pirms tam par SVF kredītu maksājam 2.4%, kamēr EK – 3.1%. Izlaižot eiroobligācijas, procentu likme varētu būtu tuva 6%. Līdz ar to „privilēģija” attiekties no SVF un EK aizņēmuma mums var izmaksāt pat divreiz dārgāk. Latos viena gada griezumā tie papildus varētu būt vairāk kā 50 miljoni.

Atteikšanās no tālākiem aizņēmumiem no SVF un EK ir labs mērķis, tikai labāk (un lētāk) to būtu sasniegt, nevis finansējoties starptautiskajos tirgos „pa dārgo”, bet gan ātrāk samazinot valsts izdevumus un tādā veidā atsakoties no papildus aizņēmumiem. Vēl kā labs risinājums būtu aizņemties starptautiskajos tirgos uz daudz garāku termiņu kā no SVF un EK, piemēram, uz 10 gadiem. Tas daļēji noņemtu „spriedzi” budžetam tuvākajiem gadiem, taču šobrīd vēl garāki termiņi par „normālām” likmēm mums vienkārši nav pieejami.