Latvija jau ir saņēmusi brīdinājumu no EK par to, ka divus gadus – 2007. un 2008. (salīdzinoši mazāk arī 2009. gadā) – pārsniegts gaisa kvalitātes normatīvs pilsētās, konkrēti – Rīgā. Līdzīgu brīdināju saņēmušas vēl arī 23 citas ES dalībvalstis. EK nav pretenziju vienīgi pret Īriju, Somiju, Luksemburgu un Lietuvu, raksta LV.LV

Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta Ķīmisko vielu un risku nodaļas vadītājs Armands Plāte teic, ka brīdinājums Latvijai ir godam pelnīts. Tieši Rīgā vislielākās problēmas rada tā dēvētās mikrodaļiņas PM10. Ar šo apzīmējumu apzīmē integrētu piesārņojumu – nesadegušu degvielu un citus aromātiskos ogļūdeņražus, kvēpus, smilšu un riepu materiāla mikrodaļas un vēl daudzu vielu mikroskopiska izmēra piesārņojumu, kas uzkrājas cilvēka elpceļos un plaušās.

“Rīga EK prasības gaisam nespēj pašlaik vēl izpildīt. Tas nozīmē, ka Latvija nepilda Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu Nr. 2008/50/EK par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai,” skaidro A. Plāte. “Procedūra, kas seko pēc šāda brīdinājuma saņemšanas, katrai valstij ir atšķirīga, jo katra no 24 ES dalībvalstīm atrodas atšķirīgā direktīvas ieviešanas stadijā.”

Tas nenotika vienā dienā

Direktīvas noteiktais normatīvs visā ES teritorijā spēkā stājās jau 2008. gadā. Latvija 2008. gadā tika lūgusi direktīvas ieviešanas pagarinājumu uz diviem gadiem. Tobrīd Rīgas pilsētai nebija izstrādāta un pieņemta nepieciešamā programma gaisa piesārņojuma mazināšanai.

“Pilsētas vadība zināja, ka tādai programmai jābūt, jo problēmas ir, turklāt jau 2004. gadā līdzīga programma Rīgā bija pieņemta un tā darbojās līdz 2009. gadam. Bet ar programmu vien nebija līdzēts, vēlamais rezultāts sasniegts netika,” atminas nodaļas vadītājs. “Iespējams, ka brīdinājumu par pārkāpumu Latvija šogad saņēma tādēļ, ka Rīgas pilsētai nav minētās gaisa piesārņojuma mazināšanas programmas. Piešķirtie divi gadi pagājuši, programmas nav, progresa nav un sods Latvijai draud.”

Līdzīgas problēmas kā Rīgai pašlaik ir vēl arī Liepājā. Rēzeknē, Daugavpilī un citās lielajās pilsētās pašlaik pieļaujamais gaisa piesārņojums netiek pārsniegts. Rēzeknē un Daugavpilī gan ir novērots gaisa piesārņojums, bet tas pārsvarā ir epizodisks un atļauto normu kopumā nepārsniedz, kaut tai tuvojas. Arī Liepāja, ja laikus veiks nepieciešamās procedūras, no grēkāžu saraksta tiks svītrota.

Kas “lācītim” vēderā

Rīgā PM10 daļiņu piesārņojums gaisā trīs reizes pārsniedz pieļaujamo maksimālo normu. Šis “plaušu bendētājs” maksimumu drīkst pārsniegt tikai 35 dienas gadā, bet rīdzinieki šādu gaisu elpojuši pat līdz 100 dienām 2009. gadā.

Virs direktīvas noteiktajām 35 dienām gadā piesārņojumu ir atļauts pārsniegt, ja pamata ietekme nāk no ielu kaisīšanas ar sāli un smiltīm vai arī tā rodas no dabiskajiem avotiem. Latvija to arī mēģinās pierādīt.

“Mēs esam pārliecināti, ka PM10 mikrodaļiņu pārsniegums ir pietiekami neliels un tas rodas galvenokārt no ielu kaisīšanas, kā arī dabīgajiem sālsūdens avotiem, kas veidojas jūras tuvumā,” stāsta Armands Plāte. “Nākamā viela, kas Rīgā rada problēmas un pārsniedz normatīvus, ir NO2 jeb slāpekļa oksīds. Mikrodaļiņu pārsniegumu veido galvenokārt ielu kaisīšana, bet slāpekļa okstīdu vairo transports un privātmāju apkure. Centralizētā siltumapgāde, kas pārsvarā ir pilsētas centrā un daudzstāvu mikrorajonos, tik lielu piesārņojumu nekad nedod (izmeši tiek filtrēti) kā malkas, kokskaidu, granulu un akmeņogļu apkure privātajos individuālajos īpašumos.”

Vai atjaunojamie resursi – gaisa bendētāji?

“Ja Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta atklātie projekti veicina alternatīvas atjaunojamās enerģijas ieviešanu ēku siltumapgādē, piemēram, malkas un granulu apkuri, tad, no gaisa piesārņojuma viedokļa raugoties, tas būtu veicināms ļoti piesardzīgi, lai neradītu papildu slodzi gaisa kvalitātei,” teic A. Plāte. “Šajā jautājumā divas mūsu vides politikas “saduras”. Biodīzeļdegvielas radītais piesārņojums varētu būt līdzvērtīgs tam, ko rada fosilā dīzeļdegviela, bet pie šī jautājuma izpētes vēl zinātnieki strādā. Skaidras atbildes pagaidām nav.”

Tā kā Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) projekti ir vērsti uz būvju energoefektivitāti, tādēļ piesārņojums, ko rada atjaunojamie energoresursi apkurē šīm ēkām, automātiski ir neliels – energoefektīvu ēku ekspluatācijā jāizmanto daudz mazāk resursu. Lielākās problēmas pašlaik, izskatās, rada tieši pāriešana uz biodegvielu. Te noteikti nepieciešami energoefektivitātes pasākumi un precīzi normatīvi, lēš nodaļas vadītājs.

Tāpēc daudzas Eiropas Ekonomiskās zonas valstis jau sākušas, un arī Latvija nākamgad sparīgāk turpinās darbu pie normatīvu izstrādāšanas emisiju samazinājumam no sadedzināšanas iekārtām, kas par kurināmo izmanto biodegvielu. Un strādās arī pie citu alternatīvo enerģijas avotu izmešu normatīviem, jo ekspluatācijā jāparādās tikai tādām apkures iekārtām, kas rada minimālu emisiju.

Ja nebūs progresa, būs sods

Latvija jau 2009. gada sākumā ir uzsākusi sarunas ar ES, apņemoties veikt virkni pasākumu, līdz Rīgā būs sasniegti direktīvas noteiktie normatīvi. Ja Rīgas pilsēta neko nedarīs, tad EK Latviju var iesūdzēt tiesā un soda maksāšana pienāks ļoti strauji. Ja Latvija sarosīsies un ja būs arī taustāmi rezultāti, tad no šī soda ir iespēja izvairīties.

“EK nav pārliecības, ka Latvija kaut ko dara gaisa uzlabošanas ziņā. Pašlaik vissvarīgākais – Rīgas pilsētas gaisa kvalitātes uzlabošanas programma. To mēs esam solījuši,” atklāj A. Plāte.

Vēl Latvijai jāuzlabo esošais gaisa kvalitātes monitorings, jo var gadīties, ka Rīgā monitorings nedod precīzu gaisa kvalitātes raksturojumu. Tādēļ gaisa kvalitātes monitoringa stacijas jāpārvieto uz reprezentatīvām vietām. Par to Latvijai jau bijis aizrādījums no Eiropas Komisijas. Šajā sakarā vienu no gaisa monitoringa stacijām (fona mērījumiem) iecerēts pārvietot uz citu reprezentatīvāku vietu.

Vides ministrija nākamgad kopīgi ar Rīgas pašvaldību un Satiksmes ministriju plāno strādāt, lai tā dēvētos nulles emisiju transporta līdzekļus, tajā skaitā arī elektromobiļus un hibrīdauto, darītu pievilcīgākus autobraucējiem.

Rīgas pilsēta ir attapusies, un pašlaik pilsētas dome intensīvi strādā pie gaisa kvalitātes uzlabošanas programmas, solot to līdz janvāra beigām pieņemt. “Es gan ļoti baidos, ka programmu pieņems, bet realizācijas tai nebūs,” nodaļas vadītājs ir bažīgs. “Šis jautājums plaši jāizdiskutē gan pašā domē, gan sabiedriskajā telpā, un programmai jābūt izpildāmai.”

Kādēļ tādas bažas? Piemēram, jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem Rīgas pašvaldība runā par “noliec un aizbrauc” (“park and ride”) autostāvvietām, bet šīs diskusijas tā arī nav pārtapušas nopietnā risinājumā.

Autors: Rūta Bierande / LV.LV

Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs uzskata, ka šis priekšlikums, lai arī ir solis pareizajā virzienā, taču Latvijai vissvarīgākajā jautājumā – godīgi un taisnīgi tiešie maksājumi visiem Eiropas Savienības (ES) lauksaimniekiem – EK piedāvājuma teksts ir nekonkrēts un vispārīgs. Tas vieš bažas, ka EK joprojām varētu vēlēties saglabāt kādus nevienlīdzīgu tiešo maksājumu aprēķināšanas aspektus, nosakot šo maksājumu apjomus ES dalībvalstīm, raksta NRA.lv

„Eiropas Komisijas paustajos priekšlikumos nākamajā plānošanas periodā Kopējai lauksaimniecības politikai nav pietiekami risinājumi Latvijai vissvarīgākajā jautājumā – tiešo maksājumu sistēma un tās noteikšanas principi un kritēriji. Eiropas Komisijas publiskotajā dokumentā nav nepārprotami un skaidri minēts, ka Kopējās lauksaimniecības politikas tiešo maksājumu sistēma pēc 2013. gada būs taisnīga un godīga pret visiem Eiropas Savienības dalībvalstu lauksaimniekiem,” uzsver Jānis Dūklavs.

Zemkopības ministrs norāda – joprojām pastāv bažas, ka arī turpmāk t.s. veco un jauno ES dalībvalstu lauksaimnieki nebūs līdzvērtīgās pozīcijās. Gaidāmajās ES dalībvalstu diskusijās un sarunās Latvija turpinās uzstāt, ka tiešo maksājumu aprēķināšanā un finansiālo līdzekļu taisnīgā sadalē nepieciešams noteikt jaunus, objektīvus un reālo situāciju atspoguļojošus rādītājus un kritērijus.

„Šķiet, pat Eiropas Komisijas iekšienē tiek ļoti spēcīgi lobēts, lai tām valstīm, kas pieradušas pie ļoti dāsniem tiešajiem maksājumiem, tie tiktu saglabāti arī nākotnē. Kopējās lauksaimniecības politikas reforma būs efektīva un ilgtspējīga tikai tad, ja visām Eiropas Savienības dalībvalstīm un to lauksaimniekiem tiks nodrošināti līdzvērtīgi un godīgi saimniekošanas nosacījumi un taisnīgi tiešo maksājumu atbalsta līmeņi,” saka zemkopības ministrs.

Autors: NRA.lv

ES šajā plānošanas periodā Latvijas ceļiem atvēlējusi 450 miljonus un nu raizējas – kā šī nauda tiek tērēta. Par Latviju atbildīgais EK pārstāvis Alans Rodžeri  intervijā raidījumam atzīst, ka «šobrīd to izmeklē vadošā iestāde, lai noskaidrotu – cik lielā mērā ceļu būvniecību un renovāciju par ES fondu naudu, ir skārušas nekārtības vai krāpšana».

Vaicāts, vai EK ir lūgsi sākt izmeklēšanu šajā jautājumā, Rodžeri atbild apstiprinoši: «Jā, mēs esam oficiāli pieprasījuši sākt formālu izmeklēšanu. Šobrīd nacionālā atbildīgā iestāde pēta šo jomu.»

No Rodžeri teiktā var spriest, ka lieta ir ļoti nopietna. Viņa pieminētā vadošā ES fondu apguves iestāde – Finanšu ministrija gan cenšas mazināt notikušā nopietnību, raksta Apollo.lv.

Finanšu ministrijas ES fondu uzraudzības departamenta direktore Diāna Rancāne uzskata, ka lielam satraukumam nav pamata. «Man šī vēstule ir pie rokas un te nav neviens  vārds par izmeklēšanu. Tā ir tradicionāla EK rūpe par iedzīvotāju naudu, kur tiek ieguldīta, kādā kvalitātē celi.»

Rancāne gan atzīst, ka parasti EK vāc informāciju tikšanās laikā vai izmantojot elektronisko saraksti. Šādas oficiālas vēstules ministrija kā uzraugošā iestāde saņemot reti: «Citos gadījumos tik nopietnas vēstulītes nav bijis.»

Vēstulē ir daudz tehniski jautājumi – kādas ir Latvijā procedūras, kādi tiek piesaistīti tehniskie eksperti, kādi normatīvie akti, kāds ir novērtējums par kvalitāti. Latvijas puse pagaidām gan nesatraucas. Satiksmes ministrija uzskata, ka ar ceļu kvalitāti, kas būvēti par ES naudu – viss ir kārtībā.

Satiksmes ministrijas  Investīciju departamenta direktore Ilze Aleksandroviča skaidro, ka «ministrija papildus no savas puses veic pārbaudes un šajās pārbaudēs mēs redzam, ka būtisku problēmu ar ceļu kvalitāti nav. Ir plaisas ceļos vai tehniskas situācijas, kas ir normālas garantijas periodā un šis plaisas tiek novērstas.»

Līdz decembra sākumam ministrijas cer pārliecināt EK, ka Latvijai nav problēmu ar ceļu kvalitāti un tās uzraudzību.

Autors: Apollo.lv

Pamatojoties uz zinātnieku ieteikumu, Eiropas Komisija ierosina Baltijas jūrā palielināt mencu zvejas iespējas, bet krietni samazināt reņģu un brētliņu zvejas iespējas. Šo zvejas iespēju priekšlikumu oktobrī apspriedīs Zivsaimniecības padomē. Eiropas Komisija rosina par 15% palielināt ES kopējo pieļaujamo nozveju no Baltijas mencu austrumu krājuma un par 6% palielināt kopējo pieļaujamo nozveju no Baltijas mencu rietumu krājuma, raksta NRA.LV.

Savukārt reņģu nozveja visticamāk tiks ierobežota. EK norāda, ka reņģu rietumu krājums ir turpinājis samazināties un sasniedzis jaunu rekordzemu apjomu. Tāpēc EK ierosina reņģu kopējo pieļaujamo nozvejas apjomu rietumu krājumā samazināt par 30%, centrālajā krājumā – par 28%, bet brētliņu nozveju par 30 procentiem. Arī lašu zveju Baltijas jūras centrālajos rajonos ir plānots samazināt par 30 procentiem.

SIA Inko Fish valdes priekšsēdētājs Aivars Bergers Neatkarīgajai atzina, ka tādā gadījumā, ja nozvejas kvotas tiks samazinātas visām valstīm vienādā mērā, tas būtiski neietekmētu esošo zivju pārstrādes uzņēmumu darbību Latvijā. “Spriežot pēc līdzšinējās situācijas, kad Latvija pat varēja eksportēt svaigas un saldētas brētliņas, zivju resursu vajadzētu pietikt, lai nodrošinātu esošās jaudas. Tāpēc ceru, ka iespējamais kvotu samazinājums neietekmēs Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumu darbu. Par resursu pietiekamību, protams, nāktos domāt jauniem uzņēmumiem, kuri tikko ienāk tirgū,” sacīja A. Bergers. Līdz šim Inko Fish nav bijis jāizjūt izjevielu trūkums vietējā tirgū. Produkcija vienmēr ir ražota no Latvijas zvejnieku izvilktiem lomiem. Viņš gan pieļāva, ka nozvejas apjoma samazinājums varētu izsaukt zivju cenu paaugstinājumu, kas savukārt izraisītu zivju pārstrādes uzņēmumu gala produkcijas sadārdzināšanos.

Autors: Ilze Šteinfelde / NRA.lv

Par to nesen tika spriests divās Eiropas Komisijas (EK) rīkotās ikgadējās sanāksmēs – Eiropas Ekonomikas forumā un Eiropas Tautsaimniecības pārveides jeb rekonstrukcijas forumā. Abos pasākumos piedalījās akadēmiķe Dr.oec. Raita Karnīte, un, lūk, viņas pārdomas pēc atgriešanās Latvijā, raksta LV.LV.
Krīzes pārvarēšanas trīs vaļi. Divi sen zināmi, trešais – principā jauns

Eiropas Ekonomikas forumā piedalījās 1500 delegātu, patiešām augsta līmeņa ekonomikas eksperti. Izeja no krīzes – tas bija Ekonomikas foruma galvenais temats, kuru apspriežot izgaismojās atziņa: visi tie pasākumi, kas līdz šim Eiropas Savienības valstīs tika īstenoti, lai izietu no krīzes, ne mazākā mērā nav novērsuši krīzes cēloņus, bet, gluži pretēji, krīzi vēl veicinājuši. Tas neatrisina problēmu, bet nākamo krišanu uz leju tikai atvirza tālāk. Jo tādējādi tiek audzēts valsts parāds, naudas masa, bet izejai no krīzes ir trīs galvenie virzieni.

Pirmais ir finanšu konsolidācija, kas nozīmē – vismaz valdības līmenī netērēt vairāk, nekā ir nopelnīts (bet tās jau ir sekas, jo budžets vienmēr ir sekas, nevis kaut kā cēlonis).

Otrs – un tas ir daudz nopietnāk – ir jāizdabū laukā no tautsaimniecības šī lielā, sapumpētā nauda, un tas nozīmē banku kreditēšanas režīma, banku uzraudzības ievērojamu pastiprināšanu un pat banku finanšu darbības ierobežošanu. Forumā izskanēja pat tāda krasa ideja, ka tad, ja kādas bankas nevēlētos iekļauties šajā kopējā lēmumā, tās vienkārši vajadzētu nacionalizēt. Tādējādi tika uzsvērts: lai izietu no krīzes, lai nepieļautu tās atkārtošanos, šī finanšu iztīrīšana, ekonomikas finansializācijas līmeņa samazināšana ir ārkārtīgi svarīga.

Trešais lielais virziens ir tautsaimniecības pārstrukturēšana atpakaļ industrializācijas virzienā. Par to Eiropā runā jau sen. Tad, kad sākās ekonomiskā krīze, galvenā cerība bija tā, ka Eiropa necietīs tik smagi, jo šeit vēl ir sava industrija. Zināmā mērā tā bija taisnība, bet skaidrs ir arī tas, ka esošā industrija pasaules mērogā konkurē ar lielām grūtībām. Patiešām spēcīgie uzņēmumi spēj pastāvēt un izvērsties paši saviem spēkiem, bet tie, kuriem ir vajadzīgs papildu atbalsts no valsts puses, kuriem ir stipri jāpiemaksā, īstenībā nav konkurētspējīgi un tik un tā ilgi nepastāvēs.

Tāpēc ekonomikas ekspertu un EK amatpersonu pamatuzstādījums pašlaik ir inovācija, kaut kas gluži jauns industrijā. Šis pilnīgi jaunais ir zaļā ekonomika (par to Ekonomikas forumā nerunāja emocionālā nozīmē, bet ekonomikas kontekstā), jo tieši tā ir milzīgs, jauns tirgus, un uzvarētājs būs tas, kurš tajā nonāks pirmais (vai vismaz otrais).
Kamēr Eiropā spriež, ķīnieši jau dara

Ko nozīmē zaļā ekonomika? Tās pirmām kārtām ir jaunas, videi draudzīgas tehnoloģijas, jauna tehnika. Jauna veida lidmašīnas, to aprīkojums, jaunas rūpnīcu, gaisa attīrīšanas, siltuma iekārtas un tā tālāk. Tas tiešām ir milzīgs tirgus un milzīgas iespējas. Bet jautājums ir par to, kur radīsies inovācija un kurš būs pirmais.

Forumā izskanēja ļoti lielas bažas, ka Ķīna, kuru tīrais gaiss gan interesē vismazāk, šajā tirgū jau ir iekšā un pārspēt šo valsti būs atkal ļoti grūti. Ķīna ir aizsteigusies priekšā ar jaunu tehnoloģiju ražošanu un izpēti. Kamēr Eiropa par to vēl tikai domā un diskutē, ķīnieši jau strādā.

Lai šis tirgus kļūtu globāls, tajā jāiesaistās Eiropas attīstītajām valstīm, bet no laba prāta neviens šo zaļās ekonomikas virzienu neiet, jo tas prasa papildu izmaksas. Tāpēc, lai tas notiktu, pirmkārt, ir nepieciešama šo valstu savstarpēja vienošanās, otrkārt, ir vajadzīga nauda. Ar ko sākt? Kā jau minēju, šis zaļā ekonomika ir ļoti dārga, un bez valsts atbalsta, tikai ar uzņēmēju spēkiem nekas nevar rasties. Bet bankas šajā procesā piedalīties nevēlas, tās joprojām grib strādāt tradicionālā, pārbaudītā virzienā ar nekustamajiem darījumiem, patēriņa kredītiem un tamlīdzīgi. Tādēļ valstīm ir jāatrod kaut kādi resursi un stimuli, lai ekonomikas pārstrukturizāciju pamazām varētu ierosināt un attīstīt.

Faktiski ļoti lielu saistību šeit iespējams saskatīt ar Eiropas Rekonstrukcijas forumu, kurā galvenokārt tika aplūkoti alternatīvie ekonomikas finansēšanas avoti un tas, kā tie var ietekmēt tautsaimniecības attīstību. Runa bija par garantiju, investīciju un riska kapitāla fondiem, savstarpējās palīdzības, stabilizācijas fondiem, kā arī darbinieku finanšu līdzdalību. Kopumā problēma ir tāda – tā kā tautsaimniecībai trūkst naudas un bankas nav piedabūjamas izsniegt aizdevumus inovācijas jomā, tad mēģināt atrast alternatīvus līdzekļus iedzīvotāju maciņos.
Taupības pasākumi nedrīkst iznīcināt ekonomiskās attīstības stimulus

Jāteic, ka Latvijas situācija uz šī inovatīvā, radošā virziena fona izskatās nožēlojami. Mēs Eiropā esam viena maza daļa. Un, ja neizprotam tos procesus, kas notiek globālā un Eiropas līmenī, un nemēģinām tajos iekļauties, bet spītīgi un stīvi darām paši kaut ko savu (pilnīgi vienalga, vai aiz pārcentības vai slinkuma), tad mēs ārkārtīgi no citiem atpaliekam un biedējoši zaudējam.

Ekonomikas forumā augstākā līmeņa Eiropas amatpersonas, nosakot šos virzienus, par kuriem iepriekš minēju, ļoti stingri un vairākkārt uzsvēra: budžeta konsolidācija, ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošana ir ļoti svarīga, nedrīkst būt tā, ka tērē vairāk nekā nopelna, bet tajā pašā laikā taupības pasākumi nekādā ziņā nedrīkst iznīcināt ekonomiskās attīstības stimulus. Tātad, runājot par valsts budžeta konsolidāciju un taupības pasākumiem, visu laiku jāpatur prātā to ietekme uz ekonomiku, cilvēkiem, sociālo jomu, kā arī vēlēšanos strādāt, investēt tajā valstī.

Latvijā viss notiek tieši pretēji. Piekrītu, ka tie paši Eiropas funkcionāri, kuri Briselē runā vienu, Latvijā stāsta ko citu. Tie var mēģināt eksperimentēt, kā darbojas viņu ieteikumi, bet nedrīkst un nekad to nedarīs – neuzspiedīs savu gribu.

Protams, no vietējiem cilvēkiem tas prasa vairāk piepūles, lai atrastu risinājumus, ja, teiksim, Eiropas ierēdņi novērstos vai parādītu ne tik laipnu seju. Taču vienmēr, pieņemot lēmumus, ir jācenšas līdzsvarot zaudējumus un ieguvumus. Patlaban mūsu ieguvums ir salkanās uzslavas no EK, bet zaudējumi ir daudz lielāki. Jo mēs zaudējam savu potenciālu. Notiek tieši tas, par ko Briseles ekonomikas forumā ļoti nopietni brīdināja, ko valstis nedrīkst darīt.

Tāpēc arī tik ļoti uzmanīga pieeja ir Grieķijai, citām valstīm, kuru makroekonomikā ir līdzīgas problēmas. Turklāt šie nieka pieci Latvijai aizdodamie miljardi (kuri piedevām nemaz nav vajadzīgi, patiesībā guļ kastē) un simtiem miljardu, kas ir iedoti Grieķijai, pat nav samērojami. Tomēr šai valstij tādas represijas un tik stingras prasības kā pret Latviju starptautiskās institūcijas nav izvirzījušas; bet problēma taču ir tieši tāda pati. Grieķija starptautiskos padomdevējus neuzklausa, un tas nozīmē, ka mēs šeit Latvijā acīmredzami esam bijuši pārmēru centīgi un paklausīgi.
Meklējamie miljoni kā centrālā darbības ass. Vai maz vajadzīgi?

Valdība kā galveno politiku ir izvirzījusi konsolidāciju, rosās un cenšas pārliecināt, ka viss grozās tikai ap šiem meklējamiem miljoniem, taču tajā pašā laikā ir ļoti daudz attīstības jautājumu, kuri tā arī paliek neatrisināti. Kaut vai tās pašas prioritārās nozares – tieši kuras tās būs un kādu atbalstu saņems, kaut vai vērtspapīru birža.

Mums ir iestāstīts, ka valdība dara visu pašlaik iespējamo, bet man nav tādas pārliecības. Es nesaku, ka tiek darīti slikti darbi; protams, tas ir ļoti labi, ka ir panākta budžeta konsolidācija, tomēr es gribētu paprasīt atklāt, kāda ir sociālā un ekonomiskā cena, kāda ir nacionālā cena par tiem lēmumiem, kuri ir pieņemti. Tā būs drausmīgi augsta.

Kam vajadzīga šī konsolidācija, ja aizņemtā nauda stāv jeb, tautas valodā, pūst (kas naudai vispār nav raksturīgi) Valsts kasē, un par to mēs vēl maksāsim strauji augošus procentus? Vai pensionāri tajā pašā laikā nav dzirdējuši, ka pensijas var tikt samazinātas?

Īsti nav skaidrības arī par situāciju ar “Parex” banku. Arī šī cena ir ļoti augsta. Nezinu, kādi ir motīvi tam, ka starptautiskās organizācijas ir stingri uzraudzījušas, lai mēs izdarām to, ko pašas citur iesaka neparko nedarīt. To esam jautājuši un nekad neesam saņēmuši atbildi. Bet jāņem vērā, ka pašreizējā Eiropas Savienībā tās pastāvēšanas pamats ir valstu savstarpējā konkurence. Ja mēs labprātīgi sevi novājinām, tad pārējiem izdarām tikai labu. Jā, Eiropas Ekonomikas forumā runāja par Spāniju, bet neviens pat nedomāja ieminēties, ka Latvija tai būtu jāliek par paraugu…

Budžeta konsolidācijas dēļ mēs varējām revidēt ļoti daudzas jomas, jo efektivitātes trūkums ir ļoti plašs. Ir slikti, ka viss notiek nepārdomātā režīmā. Tieši ar to mēs atšķiramies no Igaunijas un nedaudz mazākā mērā arī no Lietuvas. Ilgtermiņa domāšana un mērķtiecība ir tieši tā īpašība, kas mūs atšķir no Igaunijas, kur gan uzņēmējdarbības atbalstam, gan izglītībai, gan pētniecībai aiziet milzīgas naudas. Bet mēs izniekojam miljonus Eiropas naudas, lai nodibinātu pāris uzņēmumu. Tad labāk tos miljonus iedot pāris uzņēmumiem, kuri to patiešām izmantotu izaugsmei starptautiskā mērogā. Kur ir atdeve?

Tie ir smagi vārdi, un katrs tiem var pajautāt pierādījumus. Bet tikpat labi ir jābūt pierādījumiem arī labajiem darbiem. Kur tie ir?

Bet par spīti tam, šeit, kur mēs esam, – mazā valstī ar vāju pārvaldību, ir jāizlemj, kā rīkojamies: paliekam šeit vai tinamies projām, kā daļa sabiedrības to jau dara. Bet tukša šī vieta nepaliks, agri vai vēlu tā piepildīsies atkal, un valsts būs ekonomiski aktīva. Par to nav nekādu šaubu. Latvija ir tāda vieta, kuras nolemtība ir attīstība. Kaut arī daudziem ir tāda pārliecība – kāds atnāks un visu sakārtos, par maz ir sajūtas, ka viss ir tomēr pašu ziņā. Manuprāt, tie cilvēki, kuri paliks šeit, to sapratīs un ņems savās rokās, bet ne jau caur partijām un vēlēšanām. Ja Latvijā populārākais cilvēks un topošais premjera kandidāts pašlaik var būt cilvēks, kurš ir sēdējis cietumā (vienalga, vainīgs vai nevainīgs, bet viņš tur bija), tad ar tādu sabiedrību caur vēlēšanu sistēmu neko nevar panākt. Man ļoti patīk Lemberga kungs, es viņu atbalstu un apbrīnoju tā dēļ, ko viņš ir izdarījis Ventspilī. Bet vienīgi tā iemesla dēļ, ka viņš aizkūlies bija līdz tādai situācijai, viņš nevar būt piemērots valsts vadītāja postenim. Domāju, kaut ko varam panākt tikai ar individuālo iniciatīvu, kas izpaužas uzņēmējos.

Autors: Mudīte Luksa / LV.LV

Saskaņā ar šo memorandu, Latvija no Eiropas Komisijas (EK) septembrī saņems nākamo maksājumu 200 miljonu eiro apmērā, portālu «Apollo» informēja Finanšu ministrijā.

«Parakstītais memorands ar Eiropas Komisiju ir valdības darba rezultāts, kā arī apliecinājums tam, ka Latvijas ekonomika stabilizējas. Īstenojot fiskālas disciplīnas politiku, valdības mērķis ir budžeta deficīta samazināšana, lai pēc iespējas ātrāk varētu nodrošināt tautsaimniecības atjaunošanos, kā arī konkurētspēju starptautiskajos tirgos. Neskatoties uz jau paveikto, mums ir mērķtiecīgi jāturpina iesāktais darbs, lai samazinātu arvien vēl pārmērīgo valsts budžeta deficītu,» uzsver finanšu ministrs Einars Repše (JL).

Latvijai starptautiskās aizdevuma programmas ietvaros, ko ir saskaņojusi Saeima, pamatojoties uz ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmas izpildi, līdz 2011. gada beigām būs pieejams 7,5 miljardu eiro liels aizdevums. Programma paredz turpināt Latvijā stingru fiskālo politiku un veikt strukturālās reformas, lai atgrieztos uz ekonomikas izaugsmes ceļa.

Pārskata misijas ietvaros starptautiskie aizdevēji konceptuāli ir saskaņojuši, ka starptautiskās finanšu aizņēmuma programmas gaitā Latvija izmantos tikai institucionālo aizdevēju – Starptautiskā valūtas fonda, EK un Pasaules Bankas – līdzekļus. Finansējums, kas bija plānots no Eiropas valstīm, tiks lietots kā kredītlīnijas, Latvijai no šīm valstīm naudu aizņemoties tikai vajadzības gadījumā.

Pieejamos līdzekļus saskaņā ar noslēgtām vienošanām paredzēts izmantot valsts budžeta vispārējās finansēšanas nodrošināšanai tas ir, valsts budžeta deficīta un aizdevumu finansēšanai, valsts parāda pārfinansēšanai.

ES nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības komisārs Lāslo Andors teica: “Nespēja panākt vienošanos par darba laika tiesību aktu pārskatīšanu pagājušajā gadā nenozīmē, ka ir izzudušas problēmas saistībā ar spēkā esošajiem noteikumiem. Mums joprojām jāatrod līdzsvarots risinājums, kas būtu piemērots faktiskajām darba ņēmēju, uzņēmumu un patērētāju vajadzībām 21. gadsimtā.”

Komisārs uzsvēra: Mums jāveic visaptveroša noteikumu pārskatīšana, pamatojoties uz rūpīgu ietekmes novērtējumu ar spēcīgu sociālo dimensiju. Mēs aicinām sociālos partnerus kopumā pārdomāt šo izšķirīgo jautājumu un iesniegt novatoriskus priekšlikumus, kas būtu rezultatīvāki par iepriekšējām neveiksmīgajām debatēm.”

Komisija 2004. gadā pēc plašām konsultācijām iesniedza priekšlikumu grozīt Direktīvu 2003/88/EK. Priekšlikuma mērķis bija risināt vairākas problēmas, kuras netika atrisinātas ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un Tiesas judikatūru, proti, noteiktās darba nozarēs precizēt direktīvas piemērošanu dežūras laikam; ļaut elastīgāk aprēķināt darba laiku nedēļā un pārskatīt individuālo atteikšanos no 48 stundu ierobežojuma. Tomēr 2009. gada aprīlī valdību pārstāvji un Eiropas Parlaments secināja, ka par spīti ilgstošām sarunām tie nespēja vienoties par priekšlikumu.
Tajā pat laikā debatēs iekļāva citus jautājumus, kas atspoguļoja būtiskas pārmaiņas darba pasaulē pēdējos divdesmit gados.

Piemēram, vidējais darba laiks nedēļā ES ir samazinājies no 39 stundām 1990. gadā līdz 37,8 stundām 2006. gadā, un nepilna darba laika darba ņēmēju daļa no darbaspēka ir palielinājusies no 14% 1992. gadā līdz 18,8 % 2009. gadā. Vērojama aizvien lielāka indivīdu darba laika atšķirība vienā gadā un visā darba dzīvē, norādot, ka ir svarīgs līdzsvars starp darbu un privāto dzīvi, piemēram, izmantojot elastīgu darba laika režīmu un summēto darba laiku, kā arī pieaugoša darba ņēmēju autonomija vienlaikus uz zināšanām balstītas ekonomikas pilnveidošanai.

Tādēļ pirms apsvērt citas iespējas šo jautājumu risināšanai Komisija, sākot ar rūpīgu pašreizējo noteikumu un to piemērošanas jautājumus novērtēšanu, plāno visaptveroši pārskatīt spēkā esošos darba laika noteikumus. Pārskatīšanas pamatā būs politikas mērķu kopums, tostarp aizsargāt darba ņēmēju veselību un drošību, uzlabot līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi, piešķirt uzņēmumiem un darba ņēmējiem lielāku elastīgumu, neradot papildu administratīvo slogu uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem.

Pirmā posma apspriešanās ar sociālajiem partneriem ir pirmais nozīmīgais solis, lai veiktu tik visaptverošu Darba laika direktīvas pārskatīšanu. Sociālajiem partneriem sešu nedēļu laikā jādara savs viedoklis zināms Komisijai. Vienlaikus konsultācijām Komisija veiks plašu ietekmes novērtējumu, tostarp izskatīs direktīvas tiesisko piemērošanu dalībvalstīs un veiks pētījumu par sociālajiem un ekonomikas aspektiem, kas ir lietderīgi direktīvas visaptverošai pārskatīšanai.

Šogad Latvijai no starptautiskajiem donoriem plānots aizņemties aptuveni 2.5 miljardus eiro, pie tam Valsts Kasē 2009. gada beigās glabājās nopietns likviditātes „spilvens” vairāk nekā 700 miljonu latu apmērā. Vai mums tik daudz ir nepieciešams?

Atbilde ir lielā mērā atkarīga no budžeta izpildes. Ja viss iet pēc plāna, šie līdzekļi mums bez lielām problēmām ļauj nofinansēt šī un nākamā gada budžeta deficītus, liekot justies samērā komfortabli, kaut vai salīdzinājumā ar tiem pašiem grieķiem. Taču bez budžeta deficīta finansēšanas vēl jau pastāv arī iekšējie latu aizņēmumi, kas visu laiku jārefinansē, turklāt jau 2012. gadā nāksies sākt atmaksāt pirmos SVF kredītus. Līdz ar to varam secināt, ka šie līdzekļi mums ir nepieciešami (varētu vēl diskutēt, vai nevajadzēja tos ņemt nedaudz vēlāk, aiztaupot procentu maksājumus), taču jautājums paliek – vai varam aizstāt starptautiskos „donorus” ar ārvalstu investoriem un vai tas ir nepieciešams?

Ko mēs iegūtu, atsakoties no aizņēmuma?

Daļēji tas būtu signāls starptautiskajai sabiedrībai, ka esam kļuvuši gana patstāvīgi un varam iztikt bez SVF un EK palīdzības. Daļēji šāds solis kalpotu kā „apdrošināšanās” pret neparedzamiem gadījumiem, jo, nepaņemot aizdevumu tagad, atstājam to kā zināmu “drošības spilvenu” vēlākam laikam. Reitingu aģentūras „Standard & Poor’s” nesenais paziņojums par nākotnes reitinga vērtējuma uzlabošanu mums pašreizējos apstākļos palīdzētu. Te gan ir risks – vai mēs praksē spēsim nepieciešamo summu piesaistīt starptautiski un kādu procentu likmi par to maksāsim?

Šobrīd vēl nav zināms, cik precīzi maksāsim par šī gada aizņēmumu. Pirms tam par SVF kredītu maksājam 2.4%, kamēr EK – 3.1%. Izlaižot eiroobligācijas, procentu likme varētu būtu tuva 6%. Līdz ar to „privilēģija” attiekties no SVF un EK aizņēmuma mums var izmaksāt pat divreiz dārgāk. Latos viena gada griezumā tie papildus varētu būt vairāk kā 50 miljoni.

Atteikšanās no tālākiem aizņēmumiem no SVF un EK ir labs mērķis, tikai labāk (un lētāk) to būtu sasniegt, nevis finansējoties starptautiskajos tirgos „pa dārgo”, bet gan ātrāk samazinot valsts izdevumus un tādā veidā atsakoties no papildus aizņēmumiem. Vēl kā labs risinājums būtu aizņemties starptautiskajos tirgos uz daudz garāku termiņu kā no SVF un EK, piemēram, uz 10 gadiem. Tas daļēji noņemtu „spriedzi” budžetam tuvākajiem gadiem, taču šobrīd vēl garāki termiņi par „normālām” likmēm mums vienkārši nav pieejami.

ES pasaulei sniedz aptuveni 60 % no kopējās oficiālās attīstības palīdzības. Jaunajā amatā Latvijas komisāram cieši jāsadarbojas ar ES Augsto pārstāvi ārlietās Ketrinu Eštoni un Humānās palīdzības komisāri Kristalīnu Georgijevu.

Piebalgs savam Attīstības sadarbības komisāra pilnvaru termiņam ir izvirzījis šādas prioritātes:

• Nodrošināt Tūkstošgades attīstības mērķu veiksmīgu sasniegšanu,
• Sekot ES finansējuma saistību izpildei dalībvalstīs,
• Veicināt palīdzības efektivitāti,
• Izmantot ES palīdzību jaunattīstības valstu ilgtermiņa ekonomiskai attīstībai,
• Veicināt politiku saskaņotību attīstībai,
• Stiprināt ES pilsoņu atbalstu un izpratni par ES sniegto attīstības palīdzību.

Avots: BNA Latvia