Strautiņš: Mašīnu atgriešanās
Aizvadītais gads apstrādes rūpniecībai par sarežģīts, taču sekmīgs uz globālās krīzes fona, gadā kopumā ražošana samazinājās par 1,7 %, kaut pērn pavasarī šķita, ka būs daudz sliktāk. Arī gada izskaņa bija ar pozitīvu noti – decembrī, salīdzinājumā ar novembri, ražošana pieauga par 0,2 %, gada pieaugumam noturoties augstajā 5,1 % līmenī.
Pērn kopumā ļoti veiksmīga bija ekrānu pārbagātības laikos it kā vecmodīgā poligrāfija (+6,8%), kuras galvenais vitamīns ir grāmatu eksports, pieaugums bija arī elektrisko iekārtu ražošanā (+5,7%), kokapstrādē (+4,1%) un ķīmiskajā rūpniecībā (3,0%). Ļoti iespējams, ka vēl labāk veicās elektronikas un farmācijas nozarēm, bet par to sekmēm statistiķi šobrīd klusē. Lielākais kritums ir novērots iekārtu uzstādīšanā un remontā (-29,5%), kas galvenokārt saistīts ar svarīga tās klientu – tranzīta biznesa vājumu. Bēdīgs izskatās arī autobūves rezultāts (-17,3%), bet var teikt, ka uz globālā fona šī nozare ir samērā viegli tikusi cauri, jo krīzes smagi skartā vieglo auto ražošana nav to galvenais klients. Savukārt pircēju novēršanās no klātienes apģērbu veikaliem par desmito daļu samazināja izlaidi vieglajā rūpniecībā.
Sarunas ar industrijas kapteiņiem un kapteinēm pirms šī raksta tapšanas ļauj spriest, ka situācija rūpniecībā 2021. gada sākumā ir visumā apmierinoša. Divas lielākās nozares – kokapstrāde un inženierija (metālapstrāde, mašīnbūve un elektronika) ziņo, ka dažādos produktu segmentos pasūtījumu līmenis ir no apmierinoša līdz pat ļoti augstam. Piemēram, ir tādi kokapstrādes un metālapstrādes uzņēmumi, kas ir rezervējuši jaudas līdz pat šā gada jūlijam.
Šobrīd lielākā rūpe ražošanā ir iepirkumi – izejvielas un komponentes. Kokrūpniecības cīņa par apaļkokiem ir leģendāra, un šogad tā varētu būt īpaši asa. Spēcīga galaproduktu pieprasījuma apstākļos zāģbaļķi tiek un tiks pirkti par cenām, kas var radīt galvassāpes vēlāk. Pērnā gada novembrī sāka strauji kāpt tērauda cenas, kuras nozares pārstāvji dēvē pat par kosmiskām. Dažas “eksotiskas” komponentes – specializētas nerūsējošā tērauda šķirnes, liela diametra tērauda stieņi, ir grūti nopērkamas par gandrīz jebkuru cenu. Taču visu pārspēj elektronikas komponenšu deficīta radītās galvassāpes. Ja jau pat Volkswagen ir spiests mikroprocesoru trūkuma dēļ samazināt ražošanu, uz ko var cerēt citi? Ne velti tiek lietoti tādi epiteti kā “pilnīgs ārprāts”, ir uzņēmumi, kuri komponenšu trūkuma dēļ izpilda vien pusi no pasūtījumiem. Dažādu nozaru ražotājus nomāc arī globālas loģistikas problēmas. Konteineru fraktu cenas no Ķīnas uz Eiropu īsā laikā ir apmēram pieckāršojušās. Ražotājiem tā ir gan slikta, gan laba ziņa – sadārdzinās komponenšu piegādes, taču vienlaikus rodas arī jaunas pārdošanas iespējas, jo Rietumeiropas pircēji meklē alternatīvas. Skatoties uz rūpniecības apgrozījuma datiem, rodas sajūta, ka kāds rauj mūsu ražotājiem produktus ārā no rokām, apgrozījums eksportā decembrī gada griezumā auga par 20,1 %, bet skaitā ārpus Eirozonas – par 26,2 %. Pēdējais skaitlis acīmredzot ir saistīts ar gatavošanos tobrīd vēl ticamajam Brexit sliktākajam scenārijam, taču arī eirozonā ir pieaugums par 12,7 %. Tas apstiprina ražotāju sniegtās labvēlīgās prognozes šī gada sākumam.
Svītras pavilkšana zem pērnā gada datiem ir iespēja pārdomāt mūsu rūpniecības izredzes nākotnē. Ļoti svarīgs aspekts, kas mūsu mediju telpā nav pietiekami aplūkots, ir globālās enerģijas revolūcijas ietekme uz Latvijas rūpniecību. Tā būs visumā labvēlīga.
Lai arī aizvadītais gads ir bijis nepatīkamu pārsteigumu pilns, taču ir viens ļoti svarīgs un patīkams pārsteigums – krasi mainījusies enerģētikas nākotnes aina. Gan pāreja uz fosilo kurināmo aizstāšanu enerģijas ražošanā, gan pāreja uz elektrisko piedziņu transportā notiks daudz straujāk, nekā to paredzēja prognozes 2020. gada sākumā. Šī atklāsme nes svarīgas ziņas Latvijas ekonomikai.
Abi šie procesi radīs milzīgu bagātības pārdali par labu valstīm, kuras ražo metālizstrādājumus, mašīnas un elektroniku, to atņemot fosilās enerģijas eksportētājiem. Mūsu rūpniecība nav globāls inženierijas gigants, bet tā progresē, un mūsu iespējas jaunajā enerģētikā ir daudz labākas nekā fosilo kurināmo eksportā. Enerģijas revolūciju var aplūkot arī kā kārtējo izdevumu aizstāšanu ar kapitālieguldījumiem – nepērkam naftu un gāzi, bet maksājam vairāk par iekārtām. Latvijas uzņēmumi ir piegādātāji vēja un saules iekārtu nozarei, kā arī biomasas sadedzināšanas iekārtu ražotājiem. Piemēram, vēja rotori ir svarīgs tirgus tādiem metālapstrādātājiem kā East Metal, Silkeborg Spaantagning Baltic un arī citiem. Latvijā ražo arī pārklājumus saules paneļiem. Šī attīstība ir iespēja visiem uzņēmumiem, kuru kompetence ir darbs ar metāliem, pat, ja viņi vēl nav enerģētikas klienti.
Enerģijas revolūcija veļas kā sniega bumba. Pagājušajā nedēļā General Motors paziņoja par pilnīgu pāreju uz elektrisko piedziņu vieglajiem auto līdz 2035. gadam. Tas pastiprinās spiedienu uz citiem auto ražotājiem rīkoties vēl ātrāk, kā arī vēl skaidrāk signalizēs fosilo kurināmo piegādātājiem, ka ir kritiski jāizvērtē nepieciešamību ieguldīt to pašreizējā biznesā. Šo stratēģiju maiņas būs savstarpēji pastiprinošas.
Inženierijas nozares bija galvenās Latvijas rūpniecības attīstības virzītājas piecos gados pirms pandēmijas, tās piedzīvoja salīdzinoši lielas nepatikšanas pērn, taču tām ir labas izredzes atkal kļūt par spēcīgāko lokomotīvi un nostiprināties šajā pozīcijā uz ilgu laiku. Mašīnbūve ir ekonomiskajiem cikliem spēcīgi pakļauta nozare, tā bija slikta ziņa pērn, bet laba šim un nākamajam gadam, un šo efektu pastiprinās aprakstītās pasaules ekonomikas strukturālās pārmaiņas.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
