Paiders: Nevainojiet direktīvu
Pat koalīcijas partijas apjēgušas, ka cenu kāpums, kurš piemeklēs visas Latvijas mājsaimniecības pēc tā saucamā elektroenerģijas tirgus atvēršanas, ir patiesi krimināls.No pirmā aprīļa elektroenerģijas cena mājsaimniecībām ar nelielu elektrības patēriņu pieaugs par gandrīz 50%, un Latvijai tikai nedaudz pietrūktu (4. vieta), lai iekļūtu Eiropas visdārgākās elektroenerģijas čempionāta trijniekā. Ceturtā visdārgākā elektroenerģija visā Eiropas Savienībā! Tikai mājsaimniecības ienākumi, kā bija vieni no viszemākajiem tajā pašā Eiropas Savienībā, tā arī paliek vieni no vismazākajiem. Vai tikai nav novērots, ka Daugavas HES kaskādē ūdens vietā turbīnas darbinātu zelta smilšu plūsma?
Kamēr reformisti – pavļutisti noteica toni valdībā, tikmēr gan Vienotība, gan vislatvijieši izlikās, ka viņi tic pasakām, ka «mēs jau neko, bet Eiropa no mums prasa šādas nejēdzības». Tā ir liela Latvijas problēma. Kad dažādi biznesu vampīri un spekulanti vēlas sev radīt milzīgas peļņas iespējas, tad vislielākās nejēdzības tika pamatotas ar Eiropas prasībām. Savukārt tos, kas gadiem ilgi aizrāda, ka direktīvas, kuras ir pilnīgi brīvi pieejamas latviešu valodā, nosaka pavisam citu pieeju, dēvē par Kremļa aģentiem vai zākā par neprašām.
Pāreju uz elektrības tirgu nosaka Eiropas Parlamenta un padomes Direktīva 2003/54/EK (2003. gada 26. jūnijs) Par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 96/92/EK atcelšanu.
Direktīvas 3. panta «Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un patērētāju aizsardzība» 2. daļa nosaka: «Pilnībā ievērojot attiecīgos Līguma noteikumus, īpaši tā 86. pantu, dalībvalstis uzņēmumiem, kas darbojas elektroenerģijas nozarē, var vispārējās ekonomiskās interesēs uzlikt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kuras attiecas uz drošību, tostarp piegādes drošību, piegādes regularitāti, kvalitāti un cenu, kā arī uz vides aizsardzību, tostarp energoefektivitāti un klimata aizsardzību. Šādām saistībām ir jābūt skaidri definētām, pārredzamām, nediskriminējošām, pārbaudāmām, un tām jāgarantē tas, ka visiem ES elektroenerģijas uzņēmumiem ir vienlīdzīga pieeja valstu patērētājiem.»
Tātad: ieviešot elektroenerģijas tirgus direktīvu, mājsaimniecību ekonomiskās intereses drīkst aizsargāt ar cenu politiku, nediskriminējot citus piegādātājus. Valdība var noteikt, par kādu cenu Latvenergo ir jāpiegādā iedzīvotājiem elektrība, un vienlaikus jāļauj arī citiem tirgus dalībniekiem piegādāt Latvijas mājsaimniecībām elektrību par noteikto un skaidri saprotamo cenu.
Vienīgais, kas ierobežo šīs direktīvas 3. panta 2. daļas piemērošanu, ir ES dibināšanas līguma 86. pants, kas nosaka, ka lēmumi šajā jomā «nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm.»
Tātad, ja Latvijā noteiktās elektrības cena mājsaimniecībām nekaitē Kopienas interesēm, tad to var noteikt. Viss. Ja Barrozu atbrauks un teiks, ka cena, par kādu elektrību pērk Stoļerovas viensētas, ir tik briesmīga, ka rada draudus Eiropas Savienības pamatiem, tad cenu mainīsim.
Visas citas pārmērības, kas ir iestrādātas Latvijas likumos, ir tikai tās vajadzības, kuras ielobēja politiskie biznesi, kas pelna no Latvenergo kreditēšanas. Lielākā daļa ES valstu izmanto elektrības tirgus direktīvas, lai nodrošinātu savu iedzīvotāju ekonomiskās intereses, bet valstis, kurās vara ir spekulantu–reformistu–pavļutistu rokās, izvēlas iztukšot savu iedzīvotāju kabatas par labu nedaudzo izredzēto virspeļņai.
Labi, reformistiem vairs nav nekādas atbildības. Skuja taka garantēta. Bet vai arī Vienotība, nacionāļi un pat zemnieki ir gatavi lēkt pašnāvības dzelmē ar elektrības tirgus dzirnakmeni kaklā, nopakaļ saviem pavļutiem?
