Paiders: Ar greizu stratēģiju nebūs laba plāna
Pēc valdības lēmuma visa latvju tauta sākusi apspriest Nacionālā attīstības plāna pirmo redakciju, bet Ministru kabinetam lēmums par to būs jāpieņem līdz septembra beigām. Tikai apspriešanai piedāvātais dokuments – Nacionālās attīstības plāns 2014.–2020. gadam – nav neatkarīgs un patstāvīgs dokuments.
Nacionālās attīstības plāns 2014.–2020. ga-dam ir tikai un vienīgi rīcības programma (plāns) augstākam dokumentam – Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam.
NAP ir tikai līdzeklis, kā sasniegt tos mērķus, kuri norādīti Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam. Faktiski no normatīvo aktu hierarhijas viedokļa ir jādiskutē nevis par to, vai NAP ir labs vai slikts pats par sevi, vai mums gribas sasniegt to, kas tur ir norādīts, un vai mēs spēsim to sasniegt. Teorētiski diskusijai par NAP būtu jābūt tikai kontekstā, vai ar šīs NAP redakcijas palīdzību ir iespējams sasniegt tos mērķus, kas ir norādīti Attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam. Nedz valdība, nedz Ministru prezidents, ne pat koalīcijas līderi ne ar vienu vārdu nav aicinājuši apspriest, izvērtēt vai izteikties par valsts galveno plānošanas dokumentu – Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam, kuras struktūrā NAP ir tikai tāds sīks apendikss. Acīmredzot Latvijas vēlētāji un eksperti drīkst tikai un vienīgi diskutēt par to, kā šajā skaistajā stratēģijā nosauktos mērķus ieviest dzīvē, bet pati stratēģija nav apšaubāma.
Kas tad ir šī mīklainā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam?
To pašreizēja izglītības ministra Roberta Ķīļa vadītā ekspertu grupa izstrādāja un iesniedza Latvijas Saeimā 2010. gada jūnijā. Darbs pie stratēģijas tika uzsākts 2007. gada vasarā, analizējot «globālās attīstības tendences un to ietekmi uz Latviju». Projekts un galvenā diskusija notika 2008. gada oktobrī. Laikā, kad notika šī diskusija, globālās krīzes aprises nebija saprotamas, apzinātas, eirozonas krīzes dziļums nebija novērtējams, Parex bankā nebija iepumpēts miljards latu un Latvijas ekonomiskā nākotne izskatījās balta un pūkaina.
Kāds izskatās šā brīža situācijas novērtējums (stratēģijas 12. punkts)? Izcilāk nevar būt: «Latvijas rīcībā esošie resursi ir daudzveidīgi un labā stāvoklī. Mūsu daba ir bagāta un tīra, bet nepietiekami novērtēta un neproduktīvi izmantota. (..) Latvijas vieta pasaules kartē ir veiksmīga, tomēr tās vietas kapitāls ir vāji izmantots.»
Mainot paradigmu izglītībā, tiek solīts panākt, ka intelektuālais un radošais potenciāls pārvērtīsies ekonomiskos ieguvumos. «2030. gadā Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, šeit katrs varēs īstenot savus mērķus.» (25. punkts.)
Ķīļa sagatavotajā stratēģijā ir attīstīta kapitalizācijas pieeja. Cilvēki, atbilstoši stratēģijai, ir nevis brīvi un neatkarīgi indivīdi, bet viens no kapitāla veidiem – «cilvēkkapitāla bāzes vērtība» (31. punkts). Ko darīt situācijā, kad ļaudis aizbrauc un iedzīvotāju skaits samazinās? Galvenais uzdevums uz vietas palikušajiem cilvēkiem ir «nesamazināt cilvēkkapitāla bāzes vērtību un palielināt tā produktivitāti». Palicējiem būs jāstrādā aizbraukušo vietā, neprasot lielāku algu (algu paaugstinot, mazinās produktivitāte).
Turklāt valsts rīcībā esošais cilvēkkapitāls ir jāizmanto pilnīgi (106. punkts).
Atbilstoši stratēģijai (11. punkts) arī kultūras mantojums «ir mūsu kapitāls un izaugsmes resurss».
Kā tiks novērsta sociālā nevienlīdzība? Elementāri. Tiks ieviesti individuālās attīstības konti un bērna investīciju fondi, kur nauda tiks droši investēta. «Fonda līdzekļi tiek investēti akcijās» (124. punkts). Tad sāksies leiputrija – «Latvijā uzplauks masveida jaunrade un inovācijas» (36. lpp.).
Latvijas izaugsmi nodrošinās (33. punkts) «pāreja uz preču un pakalpojumu radīšanu ar zemu oglekļa emisijas un energoietilpības līmeni, atjaunojamo energoresursu izmantošana un tehnoloģiju attīstība». Kā arī, «veiksmīgi izmantojot ES enerģijas tirgus priekšrocības, iespējams palielināt atjaunojamo enerģijas resursu īpatsvaru Latvijas enerģētikā» (207. punkts).
Pārejai no fosilajiem uz vietējiem atjaunojamiem energoresursiem ir nepieciešams īpašs valsts atbalsts (210. punkts). Enerģētikā viss ir vienkārši. Latvija ražos elektrību no Saules enerģijas, jo tikai tā ir iespējams efektīvi izmantot Latvijas cilvēkresursus: «Lai maksimāli efektīvi izmantotu mūsu rīcībā esošos dabas un cilvēkresursus trūkstošās enerģijas ražošanai, jāattīsta arī izkliedētās un mikrolīmeņa enerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem privātajā sektorā. Tā galvenokārt varētu būt saules enerģijas izmantošana ūdens sildīšanai un elektroenerģijas ražošanai.» (218. punkts.)
Ja lasīsiet šo dokumentu un tiksiet līdz 58. lapaspusei, nenobīstieties. Ilustrācijā kā galvenie Latvijas ekonomiskās sadarbības virzieni ir norādīta Peru, Zimbabve un Vjetnama…
Stratēģijas izcilākā prognoze ir par 2030. gadā gaidāmo cilvēku skaitu – «valstī dzīvos aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju» (65. punkts). No šīs prognozes vien kļūst skaidrs, ka Ķīļa grupas dokuments ir kukū! Jau pērn – 2011. gadā – Latvija pārsniedza Ķīļa grupas prognozi iedzīvotāju skaitam 2030. gadam.
Kā bija iespējams, ka tik vājprātīgs dokuments kļūst par valsts galveno plānošanas dokumentu?
2010. gada 10. jūnijā Saeimas plenārsēdi vadīja 9. Saeimas priekšsēdētāja biedre Solvita Āboltiņa, kura, atklājusi, ka par Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sagatavoto dokumentu neviens nevēlas referēt, aicināja balsot, un ar 90 balsīm par lēmuma projekts Par Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam kļuva par valsts galveno plānošanas dokumentu uz nākamo desmitgadi. Bez diskusijām, bez paskaidrojumiem, cik šis dokuments svarīgs, un pat bez opozīcijas iebildumiem un priekšlikumiem.
Savukārt kādu, kas vēlējās kaut ko teikt par lēmuma projektu Par uzdevumiem, kas veicami saistībā ar Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam apstiprināšanu, Solvita Āboltiņa aprāva ar frāzi: «Jūs pieteicāties debatēs, kad bija jau izsludināta balsošana. Tātad lūdzu balsošanas režīmu!» Un arī šis dokuments tika pieņemts ar nospiedošu pārsvaru, par balsojot praktiski visiem opozīcijas deputātiem.
Tik vienkārši 2010. gada 10. jūnijā Saeima pieņēma valsts galveno plānošanas dokumentu, kura izpildei tagad ir jāpielāgo NAP.
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam ir novecojis, ar stulbuma elementiem piesātināts nekustamā īpašuma burbuļa laikmeta dokuments, uz kura pamata nevar veidot objektīvu nacionālās attīstības plānu.
Tiesa, autori paši bija visai paškritiski par savu veikumu, cepot Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam. Tāpēc stratēģijas 463. punkts (kas ar Saeimas balsojumu ieguva likuma spēku) nosaka: «Latvijas Republikas Saeima (..) reizi 2 gados – pirmajā un trešajā gadā pēc Saeimas vēlēšanām – Ministru kabinets iesniedz izskatīšanai Saeimā Ziņojumu par valsts ilgtspējīgu attīstību un stratēģijas īstenošanas progresu.» Valdošā koalīcija nav šīs prasības pildījusi. 2010. gadā pieņemtā stratēģija ir neglābjami novecojusi un nevar būt pamats nacionālam plānam.
Pirms nodot sabiedrības apspriešanai NAP, valdībai bija vispirms jāiesniedz ziņojums Saeimai un sabiedrībai par 2030. gada stratēģijas īstenoto progresu, piedāvājot mainīt stratēģijas stulbākās vietas. Tas nav izdarīts, bet nav jau par vēlu. Cerams, ka Saeimas deputāti šoreiz pieņems lēmumu par Latvijas nākotnes plāniem, vispirms ar tiem rūpīgi iepazīstoties.
