Nenovērtēto lietu jaunā dzīve atkritumu poligonā
Mēslainē izsviestās lietas SIA Liepājas RAS apsaimniekotajā atkritumu poligonā Ķīvītes dzīvo savu otro, kas zina, arī trešo un varbūt pat ceturto dzīvi. Lietas tiek izglābtas no samīcīšanas poligona kalnā, un daļu no tām varētu apskaust pat lielie muzeji. Piemēram, koka slidu. Unikāls eksemplārs, vēsta NRA.lv.
Nenovērtēto lietu ekspozīcija tika atklāta 2013. gada rudenī, to atklājis toreizējais vides ministrs Raimonds Vējonis. Muzejs piedalās arī Muzeju naktīs, un apmeklētāju netrūkst. Tas pieteikts arī balsojumam par Latvijas kultūrvietu. Tie, kuri ierodas Ķīvītēs un nolemj apskatīt Nenovērtēto lietu muzeju, uzzina arī to, kā notiek atkritumu apsaimniekošana, kā un kāpēc šķirot atkritumus, kā samazināt pašu saražoto atkritumu daudzumu. «Mēs ietekmējam vidi. Par to vajadzētu domāt. It kā vajadzētu nosodīt cilvēkus par to, ka viņi tik daudz ko izmet, bet visiem visu nevajag. Mēdz teikt: kā var ko tādu izmest? Bet vai pats neesi neko vērtīgu izmetis?» jautā SIA Liepājas RAS jaunākā vides pārvaldības speciāliste Laima Lapiņa.
Viena no pirmajām izglābtajām lietām bija senatnīga pūralāde. Smaga. Poligona darbiniekiem bija žēl to sacirst. Šķietami bezpersoniskas mantas atdzīvojas, jo atrodas kāds, kurš var pastāstīt kādas lietas vēsturi. Nav zināms, kurš atkritumos izmeta lībiešu gleznotāja Jāņa Beltes gleznu, bet tagad tā atrodas poligona administrācijas ēkā goda vietā. Restaurēta gan nav, tik daudz līdzekļu poligonam neesot. Kad glezna nonāca atkritumos, bija zināms, ka saglabājušās tikai 18 Beltes gleznas. Nu ir uzietas vēl dažas. Muzeja krājumā nonāca no iznīcības izglābta sena mandolīna. Tā izgatavota Liepājā, bija zināms meistara uzvārds un iela, kurā atradās darbnīca. Tāpēc pēcnācēji sazīmēja sava senča darbu un lūdza, vai nevar saņemt mandolīnu kā ģimenes relikviju. Viņiem to atdeva.
Par nenovērtēto lietu kādreizējo piederību muzejā ir savas versijas, bet pagaidām cīkstiņi par lietu atgūšanu nav bijuši. Pirms dažiem gadiem laikraksts Kurzemes Vārds rakstīja, ka 1960. gadā gleznotajam Ļeņina portretam uzradies iespējamais īpašnieks. Kāds kolekcionārs pieļauj, ka starp atkritumiem atrastā glezna, iespējams, ir tā pati, kas savulaik piederējusi viņam. Lai kā būtu bijis, Ļeņina portrets joprojām starp citām izglābtajām lietām ir kā dzīvs. Un aizvien potenciālo pircēju iekārots. Bērniem patīk griezt telefonu ar ripu, viņi brīnās par mehāniskajiem svariem, jo tagad tādu vairs nav, tāpat arī nezināms brīnums ir fotoaparāti ar filmām, rakstāmmašīna, kasešu atskaņotājs. Kāds apmeklētājs – kaismīgs fotografēšanas entuziasts – nesen vienā fotoaparātā atrada filmiņu. Sacījis, ka filmiņu pat varēšot attīstīt un apskatīt, kas bildēs redzams.
Poligonā ir izveidots arī mantu un grāmatu apmaiņas punkts – vecos ledusskapjos iegūlušas grāmatas, arī senlaiku retumi. «Kad izveidojām, nezinājām, kā cilvēki novērtēs to, ka atkritumu poligonā ir šāds grāmatu maiņas punkts. Bet redzam, ka attieksme ir ļoti pozitīva, daudz ko paņem. Kad ierodas bērnu grupas ekskursijās, viņi jautā, kāpēc šeit ir ledusskapji un kas ir iekšā, un vai drīkst paņemt grāmatas. Apmaiņas punkts visvairāk interesē bērnus un gados vecākus cilvēkus,» stāsta L. Lapiņa.
Viss, kas nonācis Nenovērtēto lietu muzejā, kādam bija atkritumi. Padomju laika Dzintara smaržas, kas vēl uzvēdī izteiktu aromātu, ar zīmuli zīmēts ģimenes portrets smagā koka rāmī, kāzu albums, šņācošas ērģeles, lāpsta ar ritenīšiem kartupeļu novākšanai, grāmata ar sekreķiku. Nu jau krājumā ir vairāk nekā 500 lietu. Kad apmeklētāji tur ierodas, viņos atdzīvojas atmiņas: skat, tāds radioaparāts bija manai omītei; re, tas mums bēniņos vēl stāv; nu kā to var izmest. «Mūsu stāstu papildina viņu stāsts,» priecājas L. Lapiņa.
Antra Gabre
Foto: F64
