“Liepājas metalurgs” iet pa VEF pēdām

Latvijas valsts ir pamanījusies vienu un to pašu uzņēmuma Liepājas metalurgs (LM) mantu pēdējo 23 gadu laikā pārdot jau trīs reizes un šajos darījumos nevis saņemt, bet pazaudēt simtiem miljonu eiro.

Raugoties un runājot optimistiski, LM nākotne līdzinās savulaik par lielā un varenā LM vēl lielākā un varenākā VEF tagadnei. Tātad – viena uzņēmuma saskaldīšana pēc lieluma un nozīmes ārkārtīgi dažādos nekustamos un arī kustamos īpašumos, kuru tālākā izmantošana attiecas kaut vai uz simt saimniekiem, raksta NRA.lv.

Pirmo un galveno LM skaldīšanu ir noorganizējuši LM maksātnespējas administratori. Precīzāk sakot, tie ir no LM juridiski atšķirīgā uzņēmuma KVV Liepājas metalurgs administratori. Šī uzņēmuma maksātnespēja tika pasludināta 2016. gada septembrī ar uzņēmuma atdošanu administratoram Guntaram Korim, bet dažādu iemeslu dēļ viņu nomainīja Vita Dika un V. Diku – Argita Jaunsleine, kas, cerēsim, noslēgs šo procesu nākamā gada pirmajā pusē. Pilnīgi droši tas nav, jo LM maksātnespēja kopš 2013. gada novembra joprojām turpinās.

LM administrators Haralds Velmers gan pamanījās pārdot LM kā vienotu uzņēmumu KVV Group no Ukrainas, bet uzņēmuma pārāk lielā teritorija, t.i., ražošanas procesu izvietojums šajā teritorijā pēc vēsturisku apstākļu sakritības, nevis pēc racionālas ražošanas organizācijas bija naglas gan LM, gan KVV LM zārkā. Pārāk dārgi izmaksā metāla izkausēšana vienā uzņēmuma stūrī, kur nebija iespējams ievērot seno latviešu pamācību, ka dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. Nē, dzelzi nācās dzesēt, ripināt uz citiem stūriem un tur karsēt no jauna, lai varētu kalt, t.i., pārstrādāt par celtniecības armatūru un citiem produktiem. Pārāk dārgi izmaksāja tas, ka tūkstošiem tonnu metāla nācās karsēt, lai dzesētu, un dzesēt, lai atkal karsētu. Šāda ražošanas organizācija izauga no divu 19. gadsimtā patstāvīgu uzņēmumu kapitālu un teritorijas apvienošanas jau 20. gadsimta sākumā, kurai vienotas metālapstrādes plūsmas izveidošana sekoja gadus 50-60 vēlāk padomju laikos. Gan tajā reizē, gan vēl 50 gadus vēlāk, kad ap 2010. gadu sākās uzņēmuma rekonstrukcija, neviens nesaņēma dūšu ražotnes pārvietot un savietot tā, lai ražošana kļūtu efektīva. Tā vietā tika palielinātas ražotņu jaudas, kas attiecīgi palielināja ražošanas izdevumus (neefektivitāti), jo nācās lieki pārvietot aizvien vairāk metāla.

Triju administratoru veikums

LM jocīgums bija visiem acīm redzams, jo uzņēmumu šķērsoja Brīvības iela pat ar tramvaja līniju. Savam nosaukumam atbilstoši ievērojamā iela sākas tur, kur notiek iebraukšana pilsētā no Rīgas puses, un ieved dziļi pilsētā. Orientējoties pēc šāda kustības virziena, ielas labajā pusē ir LM izkārtne pie pārvaldes korpusa un tālāk dažādi metālapstrādes korpusi, ko kuriem ievērojamākais ir velmētava. Kreisajā pusē, toties, atrodas metāla kausēšanas krāsns, ko kopš padomju laikiem pieņemts identificēt ar visu LM. Ap krāsni izvietots viss nepieciešamais, lai krāsns varētu darboties. Bija vajadzīga plaša teritorija, kurā pa vairākiem dzelzceļa atzariem ieveda metāllūžņus, kas bija jāuzkrāj un jāsagatavo bēršanai kausēšanas katlā, bija nepieciešams iegūt skābekli un citas rūpnieciskās gāzes, u.tml. – dažādu palīgēku un ierīču ap krāsni ir daudz, un tikai metalurgi zina, kādas funkcijas katrai no tām pienākas. KVV LM administrēšanas periodā uzņēmuma teritorija tika sadalīta pa dabisko ielas līniju. Labās puses teritoriju, ēkas un aprīkojumu gan komplektos, gan atsevišķi centās pārdot kārtējais administrators pats, bet kreisās puses teritorijā diviem lielākajiem KVV LM kreditoriem tika ļauts kaut ko no KVV LM ieguldītās naudas atgūt uz savu roku. Rezultātā iepriekš valstij piederējusī, bet tagad privātā banka Citadele pārdeva savas ķīlas par cenu, kas robežojas ar simbolisku atlīdzību, ja naudas summas vērtē nevis sadzīviskā, bet uzņēmējdarbības mērogā, bet valsts turpina cerēt, ka kāds tomēr nopirks no tās metālkausēšanas krāsni, kas teorētiski ir pati vērtīgākā KVV LM manta.

Labajā pusē administratori pa visiem pārdevuši visus nekustamos īpašumus. Pašlaik aktuāla ir A. Jaunsleines izsludinātā izsole, kurā piedāvāts laboratorijas aprīkojums kā kustamās mantas lietu kopība, kas novērtēta par sākumcenu 140 208 eiro. Izsolē iespējams piedalīties neklātienē līdz 6. novembrim, ar katru nākamo soli palielinot cenu par 5000 eiro. Ja izsolei vispār būs rezultāts, tad ietirgoto naudu saņems valsts kā ķīlas īpašniece. A. Jaunsleine sarunā ar Neatkarīgo atturējās paust, cik tad viņa kopā ar saviem priekštečiem atguvusi valstij un citiem kreditoriem, kuru prasījumu summa bija vairāki simti miljonu eiro. Cik nu laika gaitā kļuva zināms par atsevišķiem LM īpašumu pārdošanas darījumiem, tur summas grozījušās ap desmitiem un simtiem tūkstošu eiro, bet darījums par miljonu bija ūnikums.

Parādu piedzīšanai no KVV LM valsts ir nodibinājusi speciālu SIA FeLM, kas sniedza Neatkarīgajai informāciju, ka līdz šā gada 1. septembrim atguvusi 3,5 miljonus eiro, bet maksātnespējas procesa uzturēšanai ieguldījusi 4,5 miljonus eiro.

Repše izrādās kaitnieks

Privātā, t.i., privatizētā, pašas valsts jau pārdotā uzņēmuma LM lietās valsts ielipa šādiem gadījumiem jau aprobētā brīdī, kad sabiedrība domāja par jebko, bet tikai ne par metāla kausēšanu. Proti, vairākas afēras Latvijā ir veiktas dažādu gadu pēdējās dienās. Konkrētajā gadījumā 2009. gada 30. decembrī finanšu ministrs Einars Repše parakstīja valsts galvojumu Itālijas bankai Unicredit MedioCredito Centrale S.p.A., lai privātais uzņēmums LM varētu aizņemties 85 597 300 eiro jaunas metālkausēšanas krāsns un visa tai vajadzīgā aprīkojuma iegūšanai. Uzņēmums ieķīlāja valstij visu savu mantu, kas toreiz novērtēta par 102 716 760 eiro, bet kuras pārdošanas cena ir izrādījusies mazāka par tās pārdošanas izmaksām.

Par LM aizlienētās naudas izlietojumu pilnīgi drošu ziņu nav. Acīm redzams, ka vecā martenkrāsns tika nojaukta un tās vietā uzcelta elektrokrāsns, kas patiešām ir krāsns, nevis plastmasas un kartona mulāža. Šo krāsni taču 2013. gadā iekūra LM toreizējie īpašnieki un 2015. gadā vēlreiz iekūra LM nākamie, t.i., KVV LM īpašnieki. Tehniski krāsns savus uzdevumus pildīt spēja, taču ekonomiski savus īpašniekus izputināja. Vecie īpašnieki to pacieta gadu pusotru, jaunie – dažas nedēļas, pēc kurām uguns krāsnī tika nodzēsta. Diez vai pat metalurģijas speciālisti spētu viennozīmīgi sadalīt izputēšanas iemeslus starp krāsns konstrukciju un krāsns apšaubāmo novietojumu, par ko te jau tika teikts, starp elektrības cenām Latvijā ar šejienes bēdīgi slaveno obligātā iepirkuma komponenti (OIK) un starp LM īpašnieku nekompetenci, ķīviņiem un manierēm tērēt aizlienētu naudu tā, it kā tā būtu jau nopelnīta nauda. Uzskatāmākais piemērs tam bija LM uzturētās hokeja komandas, t.i., hokeja klubs ar vairākām komandām, kā arī futbola komanda (arī sporta klubs). Ir fotoliecības par to, ar kādu aizrautību savu sportistu priekšā savulaik grozījās LM prezidents Sergejs Zaharjins.

Uzņēmuma privatizācijas mīklas

Ir atrodami argumenti, ka LM situācija no sākta gala bijusi sliktāka, nekā par to tika domāts un runāts, lai uzmundrinātu sevi un citus, ka Latvijā pēc VEF izputēšanas tomēr ir palikuši lieluzņēmumi. Pagājušā gadsimta 90. gados bija tāda pārliecība, ka Latvijas lieluzņēmumus varētu glābt ar to iespējami ātru privatizāciju. Rezultātā LM tika atdots it kā pirmajam pretimnācējam ar pseidonīmu SIA Agrosin PTE Ltd. Tas izrādījās vienīgais dalībnieks 1996. gada 21. decembrī rīkotajā izsolē, kurā valsts it kā gribēja, bet īstenībā negribēja iegūt piecus miljonus toreizējo latu, kas nomināli būtu mazliet virs septiņiem miljoniem eiro. Proti, tā bija izsole ar lejupejošu soli, kurā LM akciju kontrolpakete (72% akciju) tika pārdota par 2,2 miljoniem latu, bet runa nebija par īstiem latiem. Runa bija par privatizācijas sertifikātiem ar Ls 28 nominālu un iespēju tos uzpirkt par santīmiem, tāpēc LM faktiskā privatizācijas cena izsakāma desmitos tūkstošu latu. Tālāk sekoja LM atlikušo akciju publiskais piedāvājums par privatizācijas sertifikātiem. Par naudu notika LM akciju kotēšana Rīgas Fondu biržā, kas kādreiz bija pamanāms izdaiļojums valsts ekonomiskajā fasādē.

Pamatojums LM 90. gadu cenai tāds, ka valsts tādējādi tika vaļā no valsts uzņēmuma parādiem, kas uzņēmuma pārdošanas brīdī bijuši Ls 16 miljonus lieli. No tiem Ls 6,5 miljoni pienākušies citam valsts uzņēmumam Latvijas gāze, ar kuru vismaz daļēji norēķināties pārskatāmā nākotnē no izsoles dalībniekiem bija prasīts izsoles noteikumos. Turpat prasīta arī solīda dalības maksa par tiesībām piedalīties izsolē, tāpēc varētu būt arī tā, ka īstenībā valsts Privatizācijas aģentūras jeb Jāņa Nagļa personā no LM privatizētājiem izspieda adekvātu naudas summu. Sekoja gadi, kad LM uzrādīja tiem laikiem iespaidīgu peļņu, kas stiprināja stāstu par privatizācijas svētību. Peļņas ģenerēšanu ne tikai grāmatvedības atskaitēs LM apliecināja ar īstas naudas tēriņiem, apmierinot dažādus lūdzējus ar Liepājas domi priekšgalā. Tomēr līdz ar 2008. gada pasaules ekonomisko krīzi atklājās, ka LM nav uzkrājumu, kādiem tam vajadzēja būt atbilstoši uzņēmuma darbības rādītājiem iepriekšējos gados. Iespējams, ka daļa no valsts galvotajiem 80 miljoniem eiro aizgāja nevis uzņēmuma rekonstrukcijai, bet kārtējo tēriņu segšanai.

Lieliska peļņa par īpašiem nopelniem

Gadījums ar LM akcentē jautājumu, cik adekvāti bija atdot valsts uzņēmumus to vadītājiem par cenām, kas dēvējamas par simboliskām jeb nosedzamām ar naudu, kādu viņi varēja izņemt no šo uzņēmumu kasēm. Citiem vārdiem sakot, kā varēja noticēt, ka viņi izvilks uzņēmumus no pirmsbankrota situācijām, kurās uzņēmumi šo pašu cilvēku vadībā nonākuši. No otras puses, nebija daudz gribētāju šos uzņēmumus pārņemt un ieguldīt tajos naudu, kas nebūtu no šiem pašiem uzņēmumiem izķeksēta nauda.

Pseidonīma Agrosin PTE Ltd. pārtulkošanai saprotamākos vārdos palīdz Saeimas

1998. gada 27. maija sēdes protokols, kurā aprakstīta S. Zaharjina uzņemšana Latvijas pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā. Liepājas domes priekšsēdētāja Ulda Seska vārdiem runājot, «ņemot vērā S. Zaharjina atbalstu un lojalitāti neatkarīgas Latvijas Republikas tapšanai un pastāvēšanai, uzskatu, ka S. Zaharjins ir cienīgs būt par LR pilsoni». Konkrētāk sakot, «akciju sabiedrībā nodarbināti ap 2600 strādājošo, kuri regulāri saņem darba algu». LM valdes priekšsēdētājs Kirovs Lipmans deputātiem pastāstīja, ka S. Zaharjins 1975. gadā ieradies no Baltkrievijas un sācis LM strādāt par martena ceha lietuves iecirkņa formētāju, no kura izaudzis par privatizētās a/s valdes locekli un 1997. gada vasarā par tās padomes priekšsēdētāju, kam pēc parastā lomu sadalījuma jānozīmē, ka viņš bija uzņēmuma īpašnieks. Daudzus gadus vēlāk tas pats K. Lipmans sāka tiesā apstrīdēt S. Zaharjina īpašumtiesības. No 2012. līdz 2014. gadam ilgušā tiesas procesā K. Lipmans attiesāja no S. Zaharjina desmito daļu uzņēmuma akciju, kam droši vien būtu bijusi liela nozīme varas un naudas dalīšanā uzņēmumā, ja vien pats uzņēmums nebūtu izputējis.

Milzīgs «fui» S. Zaharjinam pienākas par 2006. gadā notikušo LM naudas ieguldīšanu vienā no daudzajiem enerģijas pseidoražošanas uzņēmumiem Sātiņi Energo LM. Rezultātā 2014. gadā bija tā, ka S. Zaharhins vienlaikus slauca no elektrības lietotājiem OIK un prasīja, lai valdība dod LM tiesības OIK nemaksāt. Ir arī tāda ziņa, ka 2016. gada vasarā S. Zaharjins saņēmis lielāko valsts vecuma pensiju Latvijā: tātad ar valsts galvojumu saņemto naudu izmaksājis pats sev milzīgā algā un nodokļos valstij, no kuras naudu tagad saņem, kamēr valsts bijusi spiesta apmaksāt S. Zaharjina vietā parādu bankai, maksā pensiju S. Zaharjinam un atpakaļ nedabū neko.

Naudas nedabūšana ir pašas valsts vaina. Jau 2013. gadā tika sākts kriminālprocess sakarā LM nespēju norēķināties par valsts galvoto kredītu. Pēc tam H. Velmers saskaitīja, ka uzņēmuma kopējie parādi pārsniedz 200 miljonus eiro, bet Valsts policijai joprojām nav ne mazākās skaidrības, vai šādu naudas summu no uzņēmuma kontiem varēja piesavināties uzņēmuma valde vai arī uzņēmuma apkopēja to izņēmusi no seifa un uz saviem slotu un spaiņu ratiņiem aizvedusi nezināmā virzienā.

Ukraiņi prasa naudu atpakaļ

LM maksātnespējas procesa risinājums bija tāds, ka uzņēmumu faktiski nacionalizēja, 100 miljonu eiro parādu norakstīja un nomināli par 107 miljoniem pārdeva KVV Group, kas apņēmās norēķināties 10 gadu laikā. 2015. gada 13. janvārī Neatkarīgā stāstīja un rādīja, kā «LM maksātnespējas administrators Haralds Velmers vakar [12. janvārī] atdeva rūpnīcas atslēgas uzņēmuma jaunajiem īpašniekiem apmaiņā pret pirmo rūpnīcas izpirkšanas maksājumu 20,5 miljonu eiro apmērā». KVV Group pievienoja savus iniciāļus LM un 6. martā sarīkoja svinīgu pasākumu sakarā ar velmētavas darba atsākšanu. Tēraudkausēšanas krāsni iekūra 9. maijā, taču jau 19. maijā uguns tajā tika izdzēsta, un dažu turpmāko mēnešu laikā ražošana uzņēmumā tika pārtraukta pilnībā. Uzņēmuma trešreizējā nonākšana Latvijas valsts īpašumā un izpārdošana pa daļām nenozīmē, ka ukraiņi būtu izgaisuši. KVV Group līdzīpašnieks Jevgēņijs Kazmins ir vērsies Starptautiskajā investīciju strīdu izšķiršanas centrā (International Centre for Settlement of Investment Disputes – ICSID) ar prasību, lai Latvija atdod viņa iemaksāto naudu un sedz citus zaudējumus, kādus viņš šeit cietis. Valsts kanceleja prasības atvairīšanai izveidojusi darba grupu, piesaistījusi zvērinātu advokātu biroju un nolīgusi Rolfu Knīperu (Knieper) no Vācijas pārstāvēt Latviju šķīrējtiesas sastāvā, kas plāno sapulcēties nākamā gada pirmajā pusē. Zaudējums šķīrējtiesā būtu skaļš pliķis K. Kariņa valdībai un pamanāma sūce 2020. gada budžetā.

Iepriekšējās Latvijas valdības ir mēģinājušas slēpt savu darījumu ar LM no Latvijas kreditoriem u.c. finanšu uzraugiem. Valsts kase atdeva savas prasījuma tiesības pret LM Privatizācijas aģentūrai, bet tā atdeva šīs tiesības vēl tālāk savam meitasuzņēmumam FeLM un pati tagad pārsaukusies par a/s Publisko aktīvu pārvaldītājs «Possessor». Ja ukraiņi sagādās Latvijai zaudējumus un nepatikšanas, Latvijas kreditori var sākt uztraukties par to, cik droši ir Latvijas aizdevumi vēl citiem parādniekiem, ar kuru saistībām daļēji nodrošināti Latvijas parādi.

Politiķi vāra un uzsilda zupu

LM maksātnespēja ar politiku tika cieši sasaistīta pirms 12. Saeimas vēlēšanām 2014. gada 4. oktobrī. H. Velmers ar valdības atbalstu iegrozīja Latvijas un KVV Group darījuma dokumentu parakstīšanu precīzi pirms vēlēšanām, kam droši vien bija sava nozīme, lai Laimdota Straujuma pēc vēlēšanām saglabātu valdības vadītājas vietu. «Rezultātā tika izveidots dzīvotnespējīgs uzņēmums KVV Liepājas metalurgs, ar kuru saistītās problēmas uzveltas tagadējai Māra Kučinska valdībai,» Neatkarīgā atzīmēja 2017. gada 19. septembrī sakarā ar KVV LM maksātnespējas pirmā gada aizritēšanu. Grūtāk apliecināt saistību starp 2014. gada notikumiem Ukrainā un Latvijas izvēli par labu investoriem no Ukrainas. Varbūt Latvijai nekādu izvēles iespēju nemaz nebija.

Pagājušā gada rudenī 2014. gada zupu sildīja ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens ar 13. Saeimas vēlēšanu grafikam pieskaņotiem apgalvojumiem. Aģentūras LETA arhīvā glabājas 2018. gada 14. augusta solījums «dažu nedēļu laikā» vienoties ar investoriem par elektrotēraudkausēšanas krāsns «likteni», kas tika izpildīts tā, ka puses vienojās ne par ko nevienoties, lai gan tika speciāli radīts maldinošs iespaids, ka vienošanās būs par darījuma veikšanu, nevis par tā neveikšanu. Šoruden A. Ašeradena kalambūrus jau kā savus solījumus atkārto ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro.

Ar pagājušā gada 23. augustu datēts nodomu protokols par industriālā parka attīstību KVV Liepājas metalurga teritorijā, kura parakstīšanai nekādas tālākas darbības nav sekojušas līdz šā gada 25. septembrim, kad SEZ pārvalde atpirka lielu gabalu LM teritorijas, kas kopā ar jau iepriekš atpirkto zemi tagad veido 120 ha. Tomēr jāņem vērā U. Seska brīdinājums, ka «tas ir tikai tāds pirmais mazais solītis uz to, lai ieceri realizētu». «Priekšā stāv milzīgs darbs, jo šī teritorija ir ļoti piesārņota un degradēta. Darbs būs jāsāk pat ne no nulles, bet no sākuma jānokāpj pazemē.»

Arnis Kluinis