Levits: Latviešu vēsturisko zemju likuma ieviešanai svarīga līdzdalība un finansējums
28. jūnijā Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis Saeimā 2021. gada 16. jūnijā pieņemto Latviešu vēsturisko zemju likumu. Kā Likuma idejas autors un attiecīgā likumprojekta iesniedzējs, Valsts prezidents vēstulē Saeimai un jo īpaši tās Administratīvi teritoriālās reformas komisijai izsaka pateicību par ieguldīto darbu. Tāpat Levits sirsnīgi pateicas latviešu vēsturisko zemju sabiedriskajām organizācijām, vietējām kopienām un mazajām kultūrtelpām, kas bija ļoti atsaucīgas idejai par Likuma nepieciešamību un aktīvi līdzdarbojās visā Likuma tapšanas procesā.
Izsludinot Likumu, Valsts prezidents izsaka arī atsevišķus apsvērumus Likuma piemērošanai, lai tas sasniegtu savu mērķi un sekmētu latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību.
Levits uzsver, ka “šī Likuma jēga ir radīt priekšnoteikumus, lai nākamajām paaudzēm būtu pieejama latviskuma daudzveidība un kultūrvēsturiskā vide latviešu vēsturiskajās zemēs un mazajās kultūrtelpās vismaz tādā pašā apjomā, kādā tā ir pieejama šodien. Tāpat ar Likumu tiek stiprināta vietējo kopienu kultūrvēsturiskā identitāte un piederības apziņa kādai no latviešu vēsturiskajām zemēm”.
Komentārā Valsts prezidents atzīmē: “Likuma preambulā ir norādītas latviešu nācijas saknes – tās veidoja baltu sentautas kurši, latgaļi, sēļi, zemgaļi un senie pirmiedzīvotāji lībieši. Likuma preambulā ir atbalstīta atvērtās latvietības koncepcija, kas ņem vērā latviešu vēsturiski nozīmīgo mijiedarbību ar tradicionālajām mazākumtautībām, kas šeit ienākušas gadsimtu gaitā. Lai arī tās nav uzskaitītas, tās visas ir klātesošas Likuma tekstā un garā.
Līdzās Likuma preambulā minētajam vācbaltiešu kā vēsturiski ilgstoši pastāvējušas vietējās kopienas pienesumam visas latviešu nācijas veidošanās gaitā īpaši atzīmējama ir Polijas nozīme Latgales un latgaliešu īpašās kultūrvēsturiskās un reliģiskās identitātes veidošanās procesā latviešu nācijas ietvaros. Savukārt ar Poliju valststiesiski netieši saistītā Kurzemes un Zemgales hercogiste bija pirmā faktiski neatkarīgā valsts mūsdienu izpratnē Latvijas teritorijā, kas pastāvēja 234 gadus. Tāpat nozīmīga latviešu nācijas attīstībā ir bijusi Zviedrijas loma, īpaši Vidzemē. Pēc latviešu zemju iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā, tā līdz Latvijas valsts nodibināšanai noteica valstisko ietvaru, kurā latvieši ieguva savu nacionālo pašapziņu un veidoja savu politisko valstsgribu, lai kļūtu par valstsnāciju savā neatkarīgajā Latvijas valstī.
Visi šie vēsturiskie faktori ir ietekmējuši latviešu nācijas kultūrvēsturisko identitāti.”
Runājot par latviešu vēsturisko zemju saskares līnijām, Valsts prezidents jau iepriekš ir uzsvēris, ka Administratīvi teritoriālajā reformā nevajadzētu ignorēt vietējo kopienu kultūrvēsturisko identitāti un piederību konkrētai latviešu vēsturiskajai zemei (sk. Valsts prezidenta 2020. gada 25. februāra paziņojumu Nr. 7 “Par ierosinājumiem administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai”). Tajā pašā laikā jāapzinās, ka Administratīvi teritoriālā reforma ir komplekss paša likumdevēja lēmums, ko ietekmē ne tikai kultūrvēsturiskās piederības un identitātes argumenti, bet arī virkne citu sociālo, politisko un ekonomisko apsvērumu.
Valsts prezidents vērš uzmanību: lai sasniegtu Likuma mērķus, ārkārtīgi svarīga būs pašvaldību, latviešu vēsturisko zemju sabiedrisko organizāciju, vietējo kopienu un mazo kultūrtelpu iniciatīva un līdzdalība. Tāpat jāapzinās, ka “horizontālās politikas instrumentu īstenošanai būs nepieciešams valsts un pašvaldību atbalsts un arī pietiekams finansējums”. Tādēļ Ministru kabinetam, sagatavojot 2023. gada valsts budžeta projektu, jāparedz tajā finansējums, lai varētu īstenot Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānu (Likuma pārejas noteikumu 4. punkts). Tāpat jau šobrīd Kultūras ministrijai būs nepieciešams finansējums, lai sāktu Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāna izstrādi un nodrošinātu Latviešu vēsturisko zemju padomes sekretariāta funkcijas.
Foto: Valsts kanceleja
