Latvijas industrializācijas programma
Pagājušo nedēļu, apspriežoties ar Ģirtu Rungaini, mēs kristalizējām viņa ideju par ražošanas sektora attīstīšanu Latvijā.
No vienas puses, investīcijām industrijā pašlaik ir labvēlīgs periods. Augstās peļņas iespējas servisa un nekustamā īpašuma sektoros ir izgaisušas uz ilgāku laiku. Eiropas fondu iespējamais atbalsts un vēl arvien relatīvi zemais nodokļu slogs to tikai veicina. Visbeidzot, ir nedaudz sarukušas darbaspēka izmaksas un augstais bezdarba līmenis ļauj veikt kaut elementāru personāla atlasi.
No otras puses – nav īsti to kristalizācijas centru, ap kuriem jaunajai industrijai veidoties. Esošie mazie un vidējie uzņēmumi ir vāji kapitalizēti ar trūcīgu produkcijas pārdošanas potenciālu Eiropā. Savukārt, ja mēs orientāsimies vien uz Krieviju, būs problēmas ar industrijas konkurētspēju.
Relatīvi vienkāršs plāns Latvijas industrializācijai balstītos uz trim vaļiem: finanšu sviras efekta, ražošanas pārcelšanas no Rietumeiropas un finanšu stimuliem.
Finanšu sviras efekts
Investīciju pasaules likumsakarības noved pie tā, ka nauda piesaista naudu. Pašlaik Latvijā investīciju fondi nespieto, jo depresīvās ekonomikas apstākļos saskata pārāk daudz risku. Tomēr, ja Latvijas valsts nodibinātu Industrializācijas fondu, kurā ieguldītu 500 miljonus latu (kurus, savukārt iegūtu no izdevīgas valsts uzņēmumu privatizācijas), tad ārvalstu baņķieri ar lielu varbūtību šādu labi izveidotu un pārvaldītu fondu papildinātu ar līdzekļiem 2-4 reižu lielākā apjomā. Tādejādi jau gada laikā Latvijas valdības rīcībā būtu Industrializācijas fonds ar 1.5-2.5 miljardu latu lielu kapitālu. Saprātīgi šo kapitālu investējot uzņēmumos, tie spētu aizņemties no komercbankām vēl vismaz 2 miljardus latu. Tātad, valstij pārņemot iniciatīvu, industrializācijas vajadzībām būtu iespējams piesaistīt 3.5-4.5 miljardus latu, kas Latvijas mērogiem varētu būt ievērojams stimuls ražošanas sektoram.
Ražošanas pārcelšana no Rietumeiropas
Kādiem būtu jābūt Industrializācijas fonda investīciju principiem? Pirmkārt – dzelžainam fokusam uz ražošanu. Nekāda tirdzniecības atbalsta, ofisu celtniecības u.tml. Otrkārt, protams, investīcijas pašmāju ražotāju kapitālā. Bet tas var izrādīties nepietiekami. Maz. Nestimulējoši. Labs resurss industrializācijai būtu Rietumeiropas vidējo ražošanas uzņēmumu uzpirkšana. Tādas iespējas pašlaik ir! Eiropas attīstītajās valstīs ir tūkstošiem konkurētspējīgu un vidēju ražotņu, kas pieder uzņēmēju otrajai un trešajai paaudzei, kas uzkrātā kapitāla radītās labklājības rezultātā meklē iespēju tos pārdot. Izcila Industrializācijas fonda stratēģija būtu šādus uzņēmumus pirkt, pārvietot ražotnes uz Latviju, bet mītnes zemēs saglabāt šo uzņēmumu pārdošanas un mārketinga departamentus. Rezultātā būtu vairāki ieguvumi: paaugstinātos šo uzņēmumu konkurētspēja, jo būtiski saruktu izmaksu bāze; saglabātos tradicionālie noieta tirgi un know-how darbībai Rietumeiropā; Latvijā rastos jaunas darbavietas un ražošanas tradīcijas, kompetence un stabils pieprasījums augstskolām pēc inženieriem. Šādai darbībai Latvijai jau ir vairāki pozitīvi piemēri, no kuriem, šķiet, visplašāk pazīstamais ir Ulda Pīlēna realizētais Šveices energoiekārtu firmas pārņemšanas darījums.
Finanšu stimuli
Kopā ar pirmajiem diviem pasākumu kopumiem, protams, būtu nepieciešams iedarbīgi finanšu stimuli turpmākām investīcijām. Še nepietiks ar Latvijā tik iecienītajām paātrinātās pamatlīdzekļu norakstīšanas iespējām. Ir jāapsver capital gain tax atlaides, līdz investori nav atguvuši 150% no investīcijām. Pirmo trīs gadu laikā valstij ir jāatlīdzina uzņēmuma par darbiniekiem maksātie IeIeN un VSAI, ja ir radītas jaunas darba vietas. Ja šie finanšu stimuli tiks piemēroti ļoti fokusēti un vienīgi industriāliem uzņēmumiem, tas veicinās šo uzņēmumu ātrāku pelnītspēju un vilinās arī citus uzņēmējus investēt rūpniecībā. Finanšu modelēšana jaunradītu ražotņu gadījumā parāda, ka neto nodokļu efekts būs pozitīvs un valsts budžets no tā iegūs.
Kopsavelkot: mēs ar Ģirtu bijām vienisprātis, ka bez efektīvas un apņēmīgas valsts līdzdarbības Latvijas ceļš uz re-industrializāciju būs lēns un mokošs. Iespējams, lai nerastos lieks kārdinājums (moral hazard), šie procesi būtu jāuzrauga nevis pašmāju investīciju baņķieriem, bet konkursa rezultātā atlasītiem starptautiskiem profesionāļiem. Tomēr noraudzīties uz notiekošo bezdarbībā un cerībā uz ātri reaģējošu Adama Smita neredzamo roku ir naivi un nepiedodami.
