Koalīcija Ašeradena OIK scenāriju neņem pretī
Ekonomikas ministrijas paspārnē tapušo scenāriju OIK sistēmas atcelšanai valdība nav sagaidījusi atplestām rokām, un ministra Arvila Ašeradena saplānotais cīņas laika grafiks jau pašā sākumā nobrucis. Premjers Māris Kučinskis nolēmis vispirms informatīvo ziņojumu izskatīt Ministru kabineta komitejā. Acīmredzot opozīcijas sētās šaubas pārņēmušas arī koalīcijas partnerus, jo notikšot jaunas konsultācijas ar ekspertiem, raksta NRA.lv.
Ministra Ašeradena scenārijs OIK atcelšanai šobrīd vairāk izskatās pēc scenārija OIK ilgākai saglabāšanai un jaunu tirgus kropļošanas instrumentu ieviešanai. Vakar savus atbildes apsvērumus publiskoja Saeimas deputāts Ivars Zariņš, kurš jau ilgāku laiku iedziļinājies obligātā iepirkuma komponentes tematikā, sūtījis arī dučiem pieprasījumu ministrijai, rakstījis Eiropas Komisijai un arī vērsies Satversmes tiesā saistībā ar OIK pretlikumīgo regulējumu. Līdzīgs Ģenerālprokuratūras mēģinājums cieta neveiksmi. Iespējams, Ivara Zariņa argumentācija būs sekmīgāka.
Pseidozaļa blēdība
Deputāta preses konference vakar gan nebija plaši apmeklēta, jo visas partijas tagad vārdos apkaro OIK, ieskaitot tās, kas pašas piedalījās shēmas būvēšanā un uzturēšanā. Un šīs aktivitātes pamatoti tiek uzskatītas par priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļu. Arī pats ministrs Arvils Ašeradens vēl ziemā aizstāvēja OIK pumpētājus, skaidrojot Neatkarīgajai par uzņēmēju tiesībām uz tiesisko paļāvību, bet tagad demonstrē bezkompromisa cīņu par shēmas pārtaisīšanu.
Jāatgādina, kāda ir OIK sistēmas būtība. Pastāv ierobežots daždesmit komersantu loks, kam valsts izsniegusi ekskluzīvas tiesības saņemt iedzīvotāju maksājumus par nevienam nevajadzīgu un konkurētnespējīgu preci – «zaļo enerģiju». Formāli skaitās, ka atbalstīta tiek atjaunojamo energoresursu izmantošana, lai nenoplicinātu planētu. Taču zaļa šī enerģija ir nosacīti, jo videi nodara lielāku kaitējumu nekā labumu. Elektrības ražošanas procesā iegūtais siltums tiek vienkārši palaists gaisā, sekmējot globālo sasilšanu, biogāzes pūdētavās izmanto kukurūzu, izniekojot aramzemes resursus. Turklāt nauda maksāta arī koģenerācijas stacijām, kas dedzina Krievijas dabasgāzi.
Iedzīvotājiem šīs pseidozaļās enerģijas iegāde noteikta kā obligāta.
Tā atspoguļojas katrā rēķinā. Turpretim šīs shēmas dalībnieki var tikai izlikties, ka viņi kaut ko ražo. Daudzi ir izņēmuši licences, bet reāli nav centušies pat fiktīvi kaut ko ražot. Acīmredzot viņu ideja ir izmantot šīs licences kā apdrošināšanas polises. Vai nu kaut kādā brīdī viņi sāks izsūknēt nodokļu maksātāju naudu, vai prasīs, lai valsts no viņiem atpērk saistības. Kuluāros jau šādi priekšlikumi cirkulē.
Iespējams jauns atļauju bums
Pastāv vēl viens ļoti nopietns risks. Moratorijs jaunu licenču izsniegšanai ir spēkā līdz 2020. gadam. Tātad teorētiski, ja visa šī cīņa pret OIK ir tikai tāda kolektīva izlikšanās, ir iespējams jauns atļauju izsniegšanas bums un jaunas saistības uz gadu desmitiem. Saskaņā ar pašreizējo shēmas grafiku Latvijas iedzīvotāji tieši vai caur nodokļiem zaļajiem šeptmaņiem ir samaksājuši 2,17 miljardus, un vēl jāmaksā 1,5 miljardi līdz 2039. gadam. Ekonomikas ministrijas vadībā strādājusī darba grupa no 15 dažādiem rīcības scenārijiem uztaisījusi vienu, un ministrija to pagaidām nesekmīgi cenšas iedabūt valdības darba kārtībā. Ar rezultātu neviens, izņemot pašu ekonomikas ministru, tā īsti nav apmierināts. OIK saņēmēji – jo viņiem perspektīvā rēgojas ienākumu kritums, savukārt maksātāji – tāpēc, ka jāmaksā būs arī turpmāk. Tikai OIK būs citādi konstruēts un citādi pārdēvēts. OIK vietā nāks zaļie sertifikāti, peļņas normas, jaudas maksājumi un citi energotirgu kropļojoši risinājumi. Ministrs Ašeradens apgalvo, ka viņa scenārijs ļauj atteikties no OIK trīs gadu laikā. Deputāts Zariņš – ka ministrija patiesībā piesedz OIK shēmu un atteikties no tās apmaksāšanas varēja jau vakar, ja būtu patiesa vēlēšanās.
Labi būt ērglim
Katrai OIK pumpēšanas atļaujai līdzi nāk formālās prasības – cik daudz jāsaražo, kāds kurināmais jālieto, kas ar siltumu jādara. Visiem esot zināms, ka stacijas šīs prasības nepilda, un, izmantojot Sadales tīklu rīcībā esošo informāciju, piemēram, par pagājušajiem pieciem gadiem, varētu nekavējoties iegūt likumīgu pamatu izsniegto licenču anulēšanai.
Šādu prognozi par ticamu padarot pašas ministrijas statistika – no 40 pārbaudītajām stacijām 25 dabā nemaz neeksistējot. Subsīdijas pašlaik saņem teju 400 staciju, turklāt Ekonomikas ministrija pati iemācījusi komersantus šmaukties. Ir tāda firma Golden Eagle – zelta ērglis. Īpašnieks šim un, kā raksta Dienas Bizness, vēl bariņam citu OIK pumpētāju ir Armands Zemītis. Šī ērgļa licencē noteikts, ka stacijas jaudai ir jābūt 1 megavata apmērā, bet viņš pamanījās ar toreizējo Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieku Juriju Spiridonovu saskaņot simtreiz mazākas stacijas iekurbulēšanu. Un ar mikroskopisku veikalā nopērkamu 0,01 megavata ģeneratoru saglabāt visas tās pašas OIK sūknēšanas privilēģijas. Arī šāds piemērs rāda, ka visai OIK sistēmai nepieciešams juridisks izvērtējums. Var izrādīties, ka valdības lielākā problēma ir nevis zaļo konteineršeptmaņu tiesiskā paļāvība, bet ļaunprātīga ar Eiropas Komisiju nesaskaņota Latvijas iedzīvotāju apkrāpšana daudzu gadu garumā.
Imants Vīksne
Foto: Pixabay
