“Jaunā ideja”
Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 21. gadadienā 4. maijā mēs uzmanīgi sekojām līdzi Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas svinīgajai uzrunai deputātiem, valdībai un visai Latvijas sabiedrībai. Kaut arī tikai retais cerēja tajā atrast valsts ekonomiskās un morālās atveseļošanās recepti, emocionāli piepildītajos vārdos izdevās saklausīt kādu varbūt mazliet nokavētu, tomēr aktualitāti un pragmātismu nezaudējušu vēstījumu.
Var piekrist vai nepiekrist parlamenta priekšnieces redzējumam, diskutēt un polemizēt par viņas izteikto iepriekšējo divu desmitgažu notikumu novērtējumu. Vienīgi priekšsēdētājas apgalvojums par „jaunas Latvijas idejas nepieciešamību” izskanēja kā aksioma, kuru noliegt neklausīs mēle pat nelabojamiem optimistiem un rafinētiem ciniķiem. Pirms mēģināt tikt skaidrībā ar jaunās idejas formulēšanu, būtu svētīgi atcerēties vecās. Tās, kuras vai nu nav spējušas pasargāt sabiedrību no neiecietības, šķelšanās un krīzes, vai pat ir devušas savu artavu šo parādību veicināšanā.
Šeit būtu vietā atskatīties uz tiem brīžiem Latvijas jaunlaiku vēsturē, kad sabiedrība ir pieņēmusi sev un valstij – nākamajai vai jau esošajai – liktenīgus lēmumus. Atcerēties tos simtus tūkstošus ļaužu mirdzošām acīm, kurus laukumos un ielās izveda Tautas Atmoda. Tā nebija šeit dzīvojošo latviešu vai krievu, baltkrievu vai poļu atmoda, tā bija Latvijas Tautas atmoda.
Tas bija nācijas pieteikums, un turpmākie notikumi šo pārliecību tikai stiprināja. 1990. gada 4. maija neatkarības balsojums un sabiedrības reakcija uz to, dramatiskās barikāžu dienas un naktis, 1991. gada 3. marta iedzīvotāju aptauja, kurā trīs ceturtdaļas šeit dzīvojošo viennozīmīgi un nepārprotami izdarīja izvēli par labu neatkarīgai Latvijai. Atgādinu, nevis trīs ceturtdaļas balstiesīgo, kuriem šodien piešķirtas tiesības lemt, bet trīs ceturtdaļas iedzīvotāju sākot no 18 gadu vecuma, šeit izvietotā karaspēka karavīrus ieskaitot. Un, kas tajā brīdī bija īpaši būtiski, uz viņu klātbūtni neskatoties.
Kas vieno visus pieminētos notikumas? Saskaņa sabiedrībā kopēja mērķa sasniegšanas vārdā un pārliecība par savas izvēles pareizību – tas, kā mums tik ļoti pietrūkst šodien. Tas, bez kā jebkādi „jaunu ideju” meklējumi ir lemti neveiksmei.
Toreiz, pirms divdesmit gadiem, šī sabiedrības saskaņas viļņa varas virsotnē uznestie politiķi skaidri apzinājās tā spēku. Saprata, ka tas ir stiprāks par viņiem, tādēļ viņu profesionālās vai morālās neatbilstības gadījumā tikpat viegli var viņus no šiem augstumiem noskalot. Vairums no varas virsotnē uznestajiem bija gadījuma cilvēki, tādēļ izrādījās pārāk gļēvi, lai pieņemtu šo patiesību, pārāk aprobežoti, lai pilnveidotu sevi, pārāk slinki, lai strādātu, un pārāk mantrausīgi, lai atteiktos no gardā kumosa. Lai iespējami ilgi saglabātu savu nepelnīto statusu un nodrošinātu kāroto labklājību, bija nepieciešams iedragāt šo saskaņu.
Sabiedrība mērķtiecīgi un konsekventi tika šķelta un plosīta. Tik tikko veidoties sākušajai nācijai liktenīgo barikāžu cīņu biedri un valsts kā institūcija kopumā tika nostādīti jaunu, mākslīgi radītu barikāžu pretējās pusēs. Pilsoņi – pret nepilsoņiem, latvieši – pret krieviem, šaubīgas izcelsmes jaunbagātnieki – pret jaunajiem trūkumcietējiem, bankas – pret kredītņēmējiem, labklājības, izglītības un veselības aizsardzības sistēmas – pret valsts budžetu. Divdesmit gadu garumā šis pretnostatījums turpināja augt ģeometriskā progresijā. Šodienas situācija, kad valdības intereses ir nostādītas pretī sabiedrības interesēm, bet mirkļa politiskā konjuktūra – pretī veselajam saprātam, ir šī procesa likumsakarīgs iznākums.
Ir tikai viena iespēja apturēt šo sabiedrības pretnostatījuma uzvaras gājienu – papūlēties soli pa solim atjaunot sabiedrībā saskaņu, kāda tā bija pirms divdesmit gadiem. Atzīstot, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, tā arī varētu būt „jaunā ideja”, par kuru parlamenta priekšsēdētāja tik dedzīgi iestājās savā svētku uzrunā.
Viņas vārdi, ka „valsti veido dažādu paaudžu, tautību un pārliecību cilvēki, nākotnē vērsta, solidāra un pilsoniska sabiedrība”, un ka „ir svarīgi atcerēties tās dienas sajūtas, atcerēties un censties saglabāt sevī tā laika impulsu, enerģiju un spēku”, liecina, ka viņa tieši šādas idejas nepieciešamību saprot un apzinās.
Savukārt mums visiem kopā ir jāsaprot un jāapzinās, ka šī „saskaņas idejas” realizācija ir arī visu pārējo Saeimas priekšsēdētājas piesaukto uzdevumu risinājumu pamatu pamats. Demogrāfiskās problēmas risinājuma atslēga meklējama saskaņā starp nākamajiem vecākiem un valsts sociālās labklājības modeli, ekonomiskās vides attīstības problēmas – saskaņā starp uzņēmējiem un valsts nodokļu politiku, un tā tālāk.
Tikai tad, kad mēs pārstāsim cīnīties viens pret otru, bet vienosimies kopējā cīņā par pārtikušāku dzīvi, mums ir cerības gūt šajā cīņā tik ļoti gaidīto rezultātu.
