ZRP frakcijas izstrādātos grozījumus Vēlētāju reģistra likumā Koalīcijas sadarbības padome apstiprināja ar piebildi, ka viens no priekšnoteikumiem, kas veicinātu likumprojekta grozījumu īstenošanu, būtu saistāms ar elektroniskā balsojuma sistēmas ieviešanu. Jāatgādina, ka par elektroniskā balsojuma, kas kaimiņos, Igaunijā, veiksmīgi darbojas jau piecus gadus, ieviešanu Latvijā neauglīgi tiek diskutēts jau gadiem ilgi, raksta NRA.lv.

V. Liepiņš norāda, ka, ieviešot šo sistēmu, tiktu nodrošināts Satversmē noteiktais vēlētāju vienlīdzības princips, jo konstitūcija nosaka, ka, «sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam».

Politiķis skaidro: «Lai pilnībā tiktu nodrošināts šis Satversmē ierakstītais princips, nepieciešama vienota vēlētāju reģistra izveide visās vēlēšanās, lai vēlētājs būtu saistīts ar savu vēlēšanu apgabalu un balsotu par sava apgabala kandidātiem.»

Tomēr šo ierosmi kritizē ne tikai opozīcijas pārstāvji, bet arī politisko norišu vērotāji un eksperti. Politologs Arnis Lapiņš atzīst, ka, salīdzinot ar citu Eiropas valstu vēlēšanu sistēmām, Latvijas dzīvesvietai nepiesaistītais variants ir izņēmums. Tomēr, neraugoties uz to, viņš uzskata, ka koalīcijas redzējumam nav pamatojuma. «Cilvēki jau ir pieraduši, ka Saeimas vēlēšanās savu balsi var nodot jebkurā vēlēšanu iecirknī. Brīvdienās cilvēki braukā pa valsti, apciemo radus – realizējot piedāvājumu, tas vairs nebūs iespējams un zināmu cilvēku daļu izslēgs no piedalīšanās vēlēšanās. Tādēļ neredzu iemeslu sistēmu mainīt. Turklāt nav novērots, ka kādam būtu izdevies balsot vairākas reizes, jo viņa pasē aizmirsts iespiest zīmodziņu,» saka eksperts.

Mazāk izvēlīgs savā kritikā šai ZRP iniciatīvai ir savulaik politiskajai elitei pietuvinātais Mārcis Bendiks. Viņš atzīst, ka Satversmi un saistītos likumus var labot, lai tie kļūtu mūsdienīgāki, bet, pēc viņa domām, šis piedāvājums ir «pilnīgs anahronisms un dinozauru ārdīšanās». Arī M. Bendiks uzskata, ka šāds risinājums samazinās balsotāju aktivitāti vēlēšanās. «Izskatās, ka ZRP sāk pietrūkt ideju. Ir kaut kādi jautājumi, kur viņi nāk klajā ar naivām vai pat stulbām idejām, bet šī jau ir kaitniecība,» pārliecināts ir M. Bendiks.

Par to, ka šādi samazināsies aktīvo vēlētāju skaits, ir pārliecināts arī Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Viņš ir pārliecināts, ka koalīcija apzināti cenšas samazināt vēlēšanās piedalījušos skaitu, jo šādi būs vieglāk iebīdīt Saeimā vēlamos kandidātus. Taču viņš ir apņēmības pilns – ja ZZS nākamajā Saeimas sasaukumā nonāks koalīcijā, šo normu, kas, pēc viņa domām, šajā Saeimā noteikti tiks apstiprināta, atcels.

Arī Saeimas prezidija loceklis Andrejs Klementjevs (Saskaņas centrs) uzskata, ka vēlētāja piesaiste dzīvesvietai samazinās aktīvo vēlētāju skaitu un sarežģīs procedūru. Viņš uzskata, ka daudz vairāk enerģijas būtu jāvelta elektroniskā balsojuma ieviešanai, kas ļautu balsot jebkurā vietā, kur pieejams internets, nevis cilvēku brīvību ierobežošanai. «Mēs esam pieradinājuši cilvēkus, ka var balsot jebkurā vietā. Piedāvājums ir atkāpšanās pagātnē,» uzskata politiķis.

Rēzeknes iedzīvotāji uzdeva jautājumus par gaidāmajām reformām izglītībā, iespējamajām izmaiņām valsts pārvaldes modelī, referendumu par otru valsts valodu, akcīzes preču ievešanas ierobežojumiem, kā arī ar Rēzeknes sporta infrastruktūras attīstību nākotnē.

Atbildot uz šiem jautājumiem, Valsts prezidents uzsvēra, ka tikai konkurētspējīga izglītība dos iespēju Latvijai attīstīties un kļūt par tādu valsti, no kuras cilvēki vairs nebrauc projām labākas dzīves meklējumos.

Savukārt, runājot par valsts valodas referendumu, Bērziņš atkārtoti uzsvēra, ka latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai, vienlaikus piebilstot, ka valodu zināšana mūsdienās ir neapstrīdama nepieciešamība zināšanu gūšanai un konkurencei darba tirgū.

«Beidzot vidusskolu, jauniešiem būtu jāzina vismaz četras valodas, jo valoda ir instruments, lai apgūtu jaunas zinības un ietu dzīvē uz priekšu. Ja mēs turpināsim strīdēties par valodu, tad nekur tālu netiksim. Jaunas darba vietas no tā neradīsies,» uzskata Bērziņš.

Runājot par akcizēto preču ievešanas samazinājumu, Valsts prezidents uzsvēra, ka Saeimas lēmums šajā jautājumā nav apspriežams, jo kontrabandas legalizēšana nav attaisnojama. Tomēr, vērtējot situāciju Latgales reģionā, valsts varas pārstāvjiem ir jārīkojas nekavējoši, lai sniegtu Latgalei atbalstu bezdarba mazināšanā un veicinātu ekonomikas atveseļošanos.

Valsts prezidents pauda apņemšanos nākamnedēļ plānotajā sarunā ar izglītības ministru Robertu Ķīli pārrunāt visus aktuālos jautājumus, ko saistībā ar reformām izglītībā uzdeva Latgales iedzīvotāji, tai skaitā, jautājumu par mācību satura pārplānošanu, kas ļautu vidusskolu pabeigt jau 18 gadu vecumā.

Noslēgumā Valsts prezidents uzsvēra, ka turpinās pieteikto diskusiju par pašvaldību pilnvaru paplašināšanu un izpildvaras stiprināšanu, darot to Latvijas prezidenta zvērestā izteiktās apņemšanās vārdā: «Mans mērķis šajā amatā nav solīt nepiepildāmus panākumus, bet gan padarīt reālus darbus, lai šo četru prezidentūras gadu laikā Latvijas cilvēki justu, ka dzīve tiešām uzlabojas.»

Šonedēļ Valsts prezidents Andris Bērziņš paziņojis, ka, viņaprāt, Saeimas deputātu skaits Latvijā varētu būt atkarīgs no iedzīvotāju skaita valstī. Kā piemēru viņš minēja aprēķinu: ja Latvijā ir 2,5 miljoni iedzīvotāju, Saeimā tiek ievēlēti 100 deputāti, savukārt, ja iedzīvotāju skaits ir mazāks par diviem miljoniem, tad parlamentā sabiedrību pārstāvētu vairs tikai 80 tautas kalpu. Šādas reorganizācijas viens no iemesliem, pēc prezidenta teiktā, ir nepieciešamība palielināt politiķu atbildību, kā arī paaugstināt pašvaldību rīcībspēju.

Jāatgādina, ka šī nav pirmā reize, kad publiskajā telpā norit diskusija par nepieciešamību samazināt parlamenta deputātu skaitu. Daudzkārt šis jautājums ticis saistīts gan ar izcilu personāliju trūkumu Latvijas politiskajā vidē, gan ar valsts budžeta līdzekļu taupīšanu. Tā kādā portālā manabalss.lv savulaik tika vākti paraksti par grozījumu veikšanu Satversmē, kā arī Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumā, lai samazinātu deputātu skaitu gan parlamentā, gan pašpārvaldēs. Iniciatīvas iesniedzēji norādīja, ka, piemēram, ASV pilsētā Dalasā, kurā ir četri miljoni iedzīvotāju, pilsētas domē strādā tikai 14 deputātu, savukārt Londonā ar septiņiem miljoniem iedzīvotāju ir tikai 25 deputāti.

Pirms 11. Saeimas vēlēšanām uz pusi samazināt Saeimā strādājošo politiķu skaitu piedāvāja arī partija Par prezidentālu republiku. Savukārt šobrīd pie varas esošās Vienotības sastāvā strādājošā partija Jaunais laiks 2009. gadā piedāvāja veikt attiecīgas izmaiņas likumdošanā, paredzot uz pusi samazinātu Rīgas domes deputātu skaitu.

Par deputātu skaita samazināšanu šobrīd ir gatavs diskutēt arī politologs Filips Rajevskis, kuraprāt, A. Bērziņa iniciatīva būtu vismaz apspriešanas vērta. «Pieredze liecina: jo vairāk Saeimā ir deputātu, jo nekonkrētāka ir katra politiķa individuālā atbildība. Ja parlamentāriešu būtu mazāk, iespējams, būtu mazāk arī tādu deputātu, kurus pēc četriem darba gadiem mēs joprojām nepazīstam. Turklāt parādītos arī daudz lielāka konkurence, lai iekļūtu Saeimā, kas uzlabotu parlamenta kvalitatīvo sastāvu,» sarunā ar Neatkarīgo pauda eksperts. Tiesa, politologs atgādināja, ka ir nopietni jāizvērtē jaunās kārtības mehānisms. «Vai iedzīvotāji tiktu pārskaitīti pirms katrām Saeimas vēlēšanām? Varbūt iedzīvotāju skaitu fiksētu tikai pēc tautas skaitīšanām? Vai reizi četros gados būtu jāgroza arī Satversme, kas nosaka Saeimas deputātu skaitu?,» neskaidrās pozīcijas uzskaitīja F. Rajevskis. Tajā pašā laikā politologs atgādināja, ka A. Bērziņa ieteiktais modelis nebūt nav nereāls, jo šādas sistēmas prototips pastāvot jau šobrīd, proti, parakstu vākšanas iecirkņu izvietojums un blīvums ir tieši atkarīgs no iedzīvotāju skaita konkrētajā reģionā.

Jāpiebilst, ka arī A. Bērziņš pagaidām nepiedāvā konkrētu jaunās kārtības modeli, bet aicinās ekspertus diskutēt par labāko pārvaldības modeli Latvijā.

***

UZZIŅAI

Nekad mazāk par 100

1920. gada aprīlī Satversmes sapulcē ievēlēja 150 deputātu.

Satversmes sapulce izstrādāja valsts iekārtas pamatlikumu jeb Satversmi un lika pamatus arī pārējai neatkarīgas valsts likumdošanai.

Satversmes sapulces aizsākto turpināja Saeima. 1. Saeimas vēlēšanas notika 1922. gada oktobrī, un kopš šā brīža sabiedrības intereses neatkarīgas valsts parlamentā vienmēr pārstāvējuši 100 deputātu.

Pēc PSRS okupācijas gadiem 1990. gada martā notika Latvijas Republikas Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās pirmo reizi okupācijas periodā tika pieļauta vairāku politisko kustību kandidātu balotēšanās. Šajās vēlēšanās tika ievēlēts 201 deputāts.

“Gods kalpot Rīgai!” mērķis ir kļūt par nozīmīgu politisku spēku Rīgā, nodrošinot tiešu, nepastarpinātu rīdzinieku interešu pārstāvniecību valsts un pašvaldības politiskajos procesos.

Apvienojot visu rīdzinieku enerģiju, zināšanas un entuziasmu, iespējams radīt jaunu, līdz šim nebijušu līdzdalības formu – organizāciju, kas apvienos īstenus Rīgas patriotus un atbalstītājus.

Organizācijas “Gods kalpot Rīgai!” līderis, Rīgas vicemērs Andris Ameriks uzsver: “Viena no Rīgas priekšrocībām ir rīdzinieku daudzveidība. Veiksmīgi to sabalansējot, šeit piederīgi jūtas ļoti dažādi cilvēki. Rīga jau izsenis ir bijusi mājvieta izcilām un talantīgām personībām, kas nesuši Rīgas un Latvijas vārdu pasaulē, iedvesmojot arī katru no mums uz dažādiem – lielākiem un mazākiem, – sasniegumiem. Tie ir cilvēki, kuriem rūp savas mājas, dzimtene, sava pilsēta, tuvinieki un kaimiņi. Apvienojot spēkus, ieliekot šajā darbā labāko, ko mēs katrs varam, mums kopīgi ir jāveido Rīgas nākotne”.

Savu atbalstu “Gods kalpot Rīgai!” jau ir izteikuši vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki, kultūras darbinieki, radošās inteliģences pārstāvji, mākslinieki, izglītības darbinieki, skolu direktori, pedagogi, sporta nozares pārstāvji, uzņēmēji, juristi.

Jau tuvākā nākotnē “Gods kalpot Rīgai!” aicinās ikvienu rīdzinieku un pilsētas patriotu iesaistīties organizācijas darbā, veidojot iedzīvotāju forumus, lai tiešā, nepastarpinātā veidā risinātu gan pilsētniekiem sasapējušos jautājumus, gan kopīgi runātu par dažādiem citiem pilsētai nozīmīgiem jautājumiem. Iepazīties ar “Gods kalpot Rīgai!” publisko paziņojumu, to parakstīt, pieteikt savu dalību vai uzzināt vairāk par sabiedriskās organizācijas mērķiem iespējams interneta vietnē www.godskalpotrigai.lv vai zvanot pa tālruni 29432098.

Plānots, ka par politisku partiju “Gods kalpot Rīgai!” pārtaps 2012.gada martā.

Gan politologs Jurģis Liepnieks, gan partijas Vienotība līdere Solvita Āboltiņa atzīst, ka par nelielu uzrāvienu varot runāt vienīgi Saeimas kontekstā, lai gan arī par tās galvenajiem sasniegumiem tiek saukti uz iepriekšējo parlamentu iestrādnēm pieņemti lēmumi, arī nulles deklarācija un atklātie balsojumi, raksta NRA.lv.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa neslēpj, ka valdība nav varējusi īstenot lielas reorganizācijas. «Būtiskas reformas ir pieteiktas vienīgi izglītības jomā, taču tās rada pretrunīgu reakciju sabiedrībā,» pauž spīkere, piebilstot, ka viņa tomēr ir gandarīta par Saeimas produktīvo darbu. Arī koalīcijā pārstāvētās Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK līderis Raivis Dzintars par būtiskākajiem 11. Saeimas sasniegumiem sauc atklāto balsojumu ieviešanu, sabalansētu 2012. gada budžetu, kas varējis būt daudz sliktāks, kā arī jauno Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes locekļu izraudzīšanās kārtību un darbu pie izmaiņām Satversmē.

Tikmēr J. Liepnieks atgādina, ka šīs valdības laikā ir piedzīvots Krājbankas krahs, tāpat valstij nodarīti milzīgi zaudējumi Pasažieru vilciena iepirkumu konkursā un tās esot vissmagākās Ministru kabineta kļūdas.

Viens no galvenajiem kavēkļiem, kas traucē produktīvam valdības darbam, ir neviennozīmīgās attiecības abu koalīcijas pamatspēku starpā. Definējot sevi kā reformu un tiesiskuma valdību, Vienotības un Zatlera Reformu partijas (ZRP) tandēms uz skatuves uznāca ar milzīgām ambīcijām izskaust korupciju, oligarhus un īstenot nozīmīgas reorganizācijas daudzās tautsaimniecības jomās. Šādas pozīcijas redzamākais virzītājs bijis eksprezidents Valdis Zatlers, kurš, parakstot vēsturisko rīkojumu numur divi, automātiski kļuva par politiskās vides reformu aizsācēju. Divdomīgais prezidenta vēlēšanu fons, kādā tika atlaista 10. Saeima, un V. Zatlera vāji argumentētais lēmums dibināt pašam savu partiju, nevis pievienoties Vienotībai, noteica vairākas domstarpības jau pašos jaunās koalīcijas pamatos.

Politologi tagad secina: lai gan Vienotības un ZRP sadarbošanos paģērēja priekšvēlēšanu laikā kopīgi pasludinātā cīņa ar oligarhiju, nedz emocionāli, nedz profesionāli šīs abas partijas joprojām nejūtas kā domubiedri. Politiskajos kuluāros netiek slēptas antipātijas, ko personāliju līmenī izjūt ZRP un Vienotības vadība. Šādas nepatikas iemesls ir gan Vienotības aizvainojums par V. Zatlera nevēlēšanos iekļauties šīs partijas rindās, gan pretējie uzskati par lēmuma numur divi pareizumu un patiesajiem iemesliem.

ZRP un Vienotības sadarbību apgrūtina arī diametrāli pretējais kompetenču līmenis. ZRP vadošajiem cilvēkiem trūkst ne tik daudz profesionālās, cik politiskās pieredzes, kas Vienotībai ir ļāvis iegūt lielāku ietekmi. Turklāt Vienotība nekavējas izmantot ikvienu iespēju, lai demonstrētu ZRP, kuram šajā aliansē pieder vara. Tā, piemēram, kuluāros netiek slēpta ironija par cīņām, kādās ZRP nākas izkarot katru puslīdz svarīgu amatu Saeimas komisijās. Arī Vienotības līdere S. Āboltiņa šonedēļ publiski pauda dzēlīgu piezīmi, ka parlaments nav varējis apvienot vairākas Saeimas komisijas, jo sadarbības partneriem esot lielas pretenzijas uz šo komisiju vadību. Viena no politiskās pārmācīšanas metodēm esot bijušas arī pēkšņās Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadības vēlēšanas Saeimā, par ko ZRP netika iepriekš brīdināta.

Tiesa, ZRP iespēju robežās cenšas atmaksāt saviem koalīcijas partneriem ar to pašu. Tā, piemēram, pirmo reizi vēsturē koalīciju veidojošās partijas par pirmajās 100 valdības darba dienās paveikto atskaitās atsevišķi, t. i., ZRP ministri to izdarīja jau otrdien, kamēr Vienotības līderi – tikai šodien.

J. Liepnieks norāda: «Nav vienam otrs jāmīl, nav jābūt draugiem, bet valsts labā politiķiem ir jāvar sastrādāties. Ja to nespēj, tas ir politiskās profesionalitātes jautājums.»

Abu partiju nestabilās attiecības regulāri aktualizē jautājumu arī par papildu atbalsta piesaisti koalīcijai. Šā iemesla dēļ sešu Saeimas neatkarīgo deputātu balsis tika novērtētas tik augstu, ka Vienotība pieļāva Klāva Olšteina visnotaļ savdabīgo iecelšanu Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāra amatā. Tikmēr trešā valdībā strādājošā spēka līderis R. Dzintars Neatkarīgajai rezumē: «Jā, šajā koalīcijā ir domstarpības, ir arī iekšējā rīvēšanās un pat konkurence, taču valdība ir pietiekami stabila.»

R. Dzintars arī uzsver, ka, pēc viņa domām, Saeimai un valdībai tomēr ir izdevies iesākt vairākas būtiskas reformas, taču tās sabiedrība spēs novērtēt tikai ar laiku. Viens no svarīgākajiem sasniegumiem, pēc R. Dzintara domām, ir politiskās kultūras maiņa. «Vairs nenotiek politiskais tirgus par partiju ietekmēm, kas ir pretējas valsts interesēm. Ja arī pastāv domstarpības, tās ir ideoloģiskas,» komentē politiķis. Šim viedoklim piekrīt arī J. Liepnieks, atzīstot, ka vienīgais jaunās valdības sasniegums esot tajā, ka tiesiskums vairs nav Latvijas lielākā problēma.

***

Kā vērtējat parlamenta darbību valdības pirmo 100 darba dienu laikā?

Mārcis BENDIKS, politisko norišu apskatnieks:

– Domāju, ka šajā laikā ir viens ļoti svarīgs notikums – kopumā aktīvākā sabiedrības daļa un vidējais vēlētājs ir sapratis, cik liels stulbums un bezjēdzība bijis rīkojums numur 2. Ņemot vērā pašreizējos reitingus, tas spoži pierādījies daudz ātrāk, nekā domāju. Man šķita, ka tas varētu notikt kādu astoņu mēnešu laikā, bet tas ir noticis divos mēnešos. Tas ir galvenais secinājums. Līdz ar to var uzskatīt, ka nākamās vēlēšanas notiks konstruktīva politiskā dialoga gaisotnē.

Filips RAJEVSKIS, politologs:

– Saeima ir strādājusi ļoti aktīvi. Ir laikus pieņemts budžets, un tas ir pozitīvi. Otrkārt no likumdošanas viedokļa, nevērtējot gan likumus pēc satura un būtības, tā saražojusi daudz – sākot ar atklātajiem balsojumiem, apstiprinot amatpersonas, un beidzot ar nulles deklarācijām. Šos darbus iepriekšējās Saeimas nespēja izdarīt. Tomēr nepieciešams ilgāks laiks, lai novērtētu parlamentu. Jāskatās, cik lielā mērā tā darbošanās ir saistāma ar pašu iniciatīvu un cik lielā mērā tā iet valdības pavadā. Man ir tāda sajūta, ka Saeima apkalpo valdību un pašam parlamentam ir grūti noformulēt savas prioritātes.

Ojārs SKUDRA, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors:

– Pirmā spontānā atbilde ir tāda, ka nav ne izteikti pozitīva, ne izteikti negatīva vērtējuma. Man šķiet, ka pirmais pozitīvais pārsteigums ir tas, ka Nacionālā apvienība visumā spējusi rīkoties racionāli un nav sadarījusi muļķības, kādas potenciāli varēja no viņiem sagaidīt.

Ja runājam lielos vilcienos par valdības koalīciju un to, kā tai klājas, tad teikšu mazliet ciniski – Vienotība ir spējusi pieradināt Klāva Olšteina sešnieku un nav ļāvusi sevi apspēlēt referenduma jautājumā. Tā rezultātā un ņemot vērā Satversmes tiesas Zālamana lēmumu referenduma jautājumā, koalīcijas stabilitāte ir izrādījusies lielāka, nekā sākotnēji varēja sagaidīt, ņemot vērā sešnieku un tā savstarpējās attiecības ar Zatlera Reformu partiju (ZRP).

Pēdējie reitingi mani gan nedaudz pārsteidz – kāpēc tas ZRP ir tik nenormāli zems. Es to skaidroju ar to, ka šķelšanās partijā ir atstājusi negatīvu ietekmi uz viņu vēlētājiem un acīmredzot šie vēlētāji nav spējuši nodalīt ZRP priekšvēlēšanu kampaņas solījumus no reāli izpildāmā.

Ivars ĪJABS, politologs:

– Šajā Saeimas sasaukumā ir nokļuvis diezgan liels cilvēku daudzums, kuriem nav nekādas politiskās pieredzes, tāpēc mēs nezinām, ko no viņiem var sagaidīt. Lēmumu pieņemšanā gan dominē Vienotība, kas, visticamāk, pasūta to mūziku, bet, kas attiecas uz kaut kādām tālākām konsekvencēm, redzēsim nākotnē. Ja runājam par to, kā veidojas attiecības starp koalīciju un opozīciju, – tās ir sliktākas nekā jebkad līdz šim bijušas. Jā, budžets ir pieņemts, bet tas bija sagatavots jau iepriekš. Ir pieņemtas dažas ZRP iniciatīvas, piemēram, aizklātie balsojumi un sākuma deklarēšanās, bet, ja runā par reformām, ar kurām tik varonīgi nāca ZRP, – labākajā gadījumā tās ir tikai plāna līmenī. Kad izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa projekti nonāks līdz parlamentam, redzēsim visādus brīnumus. Bet ko var gribēt, ja politikā nonāk cilvēki bez pieredzes un pat tādi, kas iepriekš nemaz par to politiku nav interesējušies. Kad tie sapratīs, kas notiek, tad redzēsim visādus brīnumus.

Andrejs Klementjevs (SC):

– Šā brīža koalīcija sevi dēvē par tiesiskuma valdību, norādot, ka oligarhija un valsts interesēm neatbilstošas darbības esot izskaustas. Tam par apliecinājumu tiek piesaukta nulles deklarācijas ieviešana un aizklāto balsojumu atcelšana. Jā, idejiski abas izmaiņas ir pozitīvas, taču novērtēt valdības reālo veikumu varēs tikai pēc laika, kad redzēsim jauno sistēmu rezultātus. Ja izrādīsies, ka nulles deklarācijas apiešanu nevar izkontrolēt, savukārt atklātie balsojumi tāpat notiek pēc «viesnīcas sarunām», tad tiesiskuma uzlabošana paliks tikai uz papīra. Savukārt šīs valdības vājais punkts nenoliedzami ir Vienotības saspīlētās attiecības ar Zatlera Reformu partiju. Vienotība turpina Valdim Zatleram atriebties par rīkojumu numur divi, un viņš strauji zaudē gan savu līdera tēlu partijā, gan sabiedrības uzticību. Ja Valdis Zatlers neko nemainīs, Vienotība šo partiju apēdīs.

Valdis Zatlers (ZRP):

– Šīs valdības galvenā iezīmē ir stingra apņēmība – neskatoties uz dažādām nesaskaņām – nostrādāt visu Saeimas sasaukuma laiku, nevis pašai sevi gāzt pie pirmajām grūtībām. Tās ir būtiskas izmaiņas Latvijas politiskajā kultūrā, kas apliecina, ka šī valdība beidzot darbojas sabiedrības labā. Tāpat pozitīvi vērtējamas pārresoru attiecības un šīs valdības spēja nodrošināt labu sadarbību starp dažādām ministrijām. Tas valdībai ļauj realizēt stabilu un prognozējamu attīstību.

Muižniece apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma, kas paredzēts Krimināllikuma 327.panta «Dienesta viltojums» pirmajā daļā, izdarīšanu laikā, kad viņa bija Saeimas deputāte – Juridiskās komisijas priekšsēdētāja.

Pērn 13.decembrī, kad Satversmes tiesa bija piekritusi kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Satversmes tiesas tiesnesi un Saeima bija pieņēmusi lēmumu šajā jautājumā, Muižniecei tika uzrādīta apsūdzība par to, ka viņa, būdama valsts amatpersona – Saeimas deputāte, vienlaikus arī Juridiskās komisijas priekšsēdētāja, viltojusi dokumentu – Saeimas Juridiskās komisijas 2009.gada 1.septembra sēdes protokolu, raksta Apollo.lv.

Prokuratūra norāda, ka neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Kriminālprocesu pret Muižnieci pērn 1.jūnijā sāka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Kriminālprocess pret Muižnieci tika sākts pēc Krimināllikuma 327.panta 1.daļas – par dokumenta viltošanu vai par apzinātu viltota dokumenta izsniegšanu vai izmantošanu, ja to izdarījusi valsts amatpersona.

Par šādu noziedzīgu nodarījumu var sodīt ar arestu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 20 minimālajām mēnešalgām (4000 latu).

Kriminālprocess tika sākts, pabeidzot resorisko pārbaudi, kas tika ierosināta pēc tam, kad Ģenerālprokuratūrā tika saņemts 10.Saeimas Korupcijas novēršanas apakškomisijas priekšsēdētāja Alekseja Loskutova (V) iesniegums par iespējamu Saeimas Juridiskās komisijas 2009.gada 1.septembra sēdes protokola viltojumu.

Kā skaidroja Loskutovs, gadījums saistīts ar 2009.gada 1.septembra Juridiskās komisijas sēdi. Tās audioieraksts liecina, ka deputāti minētos Krimināllikuma grozījumus nolēmuši virzīt izskatīšanai pirmajā lasījumā, savukārt protokolā norādīts, ka likumprojektu nepieciešams pilnveidot. Līdz ar to likumprojekta tālāka virzīšana nobremzēta. Pēc deputāta teiktā, Juridiskās komisijas konsultantes atzinušas, ka Muižniece devusi norādījumus, ko rakstīt protokolā. Šo protokolu parakstījusi Muižniece un toreizējais Juridiskās komisijas sekretārs Dzintars Rasnačs (VL-TB/LNNK).

Iepriekš Muižniece viņai izteiktos pārmetumus iespējamā komisijas sēdes protokola viltošanā noraidīja, nosaucot tos par politiskajām intrigām.

Šonedēļ par Satiksmes ministrijas (SM) parlamentāro sekretāru iecelts 11. Saeimas neatkarīgo deputātu grupas līderis Klāvs Olšteins, kura nonākšana amatā saistīta ar skaļām politiskajām peripetijām. Lai gan deputāts jau pagājušā gada nogalē publiski paziņoja, ka tuvākajā laikā ieņems augsto amatu, toreiz valdošās partijas pret viņa apgalvojumu izturējās ar neslēptu ironiju. Turklāt, lai gan nozares ministrs Aivis Ronis jau parakstījis rīkojumu, vakar viņš nāca klajā ar komentāru, kurā starp rindām bija nojaušama ministra neapmierinātība ar izraudzīto personāliju. A. Ronis K. Olšteina nonākšanu amatā nodēvēja par koalīcijas stabilitātes jautājumu, un šāda politiskā tirgus iemesls, visticamāk, ir sešas neatkarīgo deputātu balsis, kas koalīcijai varētu izrādīties vitāli svarīgas nozīmīgu lēmumu pieņemšanā.

Politologi Filips Rajevskis un Aigars Freimanis sarunā ar Neatkarīgo neslēpa, ka, pēc viņu domām, K. Olšteina degsme pēc atbildīgā posteņa ir nebijis precedents. «Varam tikai nojaust, kādas intereses pārstāv bezpartejiskais Klāvs Olšteins, taču diez vai viņa fanātiskā rīcība saistīta ar rūpēm par nozari. Turklāt ir skaidri redzams, ka nozares ministrs Aivis Ronis ilgi meklēja dažādus ieganstus, lai neapstiprinātu viņu amatā. Tikpat skaidri saskatāms arī diskomforts, ko ministrs izjūt pašlaik, jo ne jau bezpartejiskais Aivis Ronis pieņēma gala lēmumu,» pauda A. Freimanis. Savukārt F. Rajevskis papildina: «Jaunajā tiesiskuma koalīcijā nekas nav mainījies un partijas joprojām visvairāk interesē amati. Klāvs Olšteins mēģina izspiest maksimālu labumu no neatkarīgo deputātu balsīm piemītošās zelta kārts, apzinoties, ka bez šīs grupas atbalsta valdība būs daudz nestabilāka.»

Abi eksperti arī uzskata, ka bezpartejiskā K. Olšteina un nevienai partijai nepiederošā A. Roņa kombinācija būs neizdevīga nozarei. «Valsts sekretārs ir saimnieciska amatpersona, kamēr ministrs un parlamentārais sekretārs – politiskas figūras, kas savai nozarei svarīgas idejas virza politiskajos gaiteņos. Jaunajā kombinācijā satiksmes nozarei nebūs tik spēcīgas aizmugures, jo abu augstāko personāliju politiskā ietekme ir ierobežota,» klāstīja F. Rajevskis un turpināja, «turklāt, manuprāt, var izveidoties dīvaina situācija, kad parlamentārajam sekretāram ir lielāka ietekme nekā ministram, jo Klāvam Olšteinam Saeimā pieder izšķirošās sešas balsis.»

Arī kādreizējais satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS) piekrita viedoklim, ka šābrīža situācija nenāks par labu nozarei, jo ministram nākas samierināties ar personāliju, kura viņu, visticamāk, līdz galam neapmierina. «Diemžēl gadījums ar Klāvu Olšteinu ir nevis izņēmums, bet tikai viens no kārtējiem apliecinājumiem, ka svarīgākā esošās valdības iezīme bijusi cīņa par amatiem, nevis ilgi solītās reformas,» rezumēja U. Augulis.

To pašu domu sarunā ar Neatkarīgo akcentēja arī opozīcijā strādājošās ZZS Saeimas frakcijas līderis Augusts Brigmanis. «Pēc dažām dienām valdībai aprit pirmās 100 darbības dienas. Ar ko tās bijušas zīmīgas? Manuprāt, ar nepiepildāmu cīņu par amatiem,» pauda parlamentārietis. Tāpat viņš rezumēja: «Protams, Aivim Ronim kā cilvēkam un kā profesionālim visa situācija ir dziļi nepatīkama. Klāvs Olšteins tika viņam uzspiests, un man grūti iedomāties, kā viņi abi sastrādāsies.»

Tikmēr pats K. Olšteins Neatkarīgajai apliecināja pretējo. «Aivja Roņa komentāru par gatavību pamest posteni, ja valdība spēs stabili strādāt, neuztveru personīgi. Šis komentārs vairāk vērsts uz Latvijas politisko vidi kopumā. Šorīt tikos ar ministru, pārrunājot svarīgākos Satiksmes ministrijas Saeimā virzītos likumus. Nekādas savstarpējās nepatikas mums nav,» sacīja K. Olšteins.

Vakarā satiksmes ministrs Aivis Ronis pēkšņi nāca klajā ar neviennozīmīgu komentāru, uzsverot, ka ir gatavs atstāt amatu, ja pārliecināsies, ka politiķi spēj pildīt solījumus un nodrošināt attīstību satiksmes nozarē, raksta NRA.lv.

K. Olšteins jau pagājušā gada nogalē publiski pavēstīja, ka vistuvākajā laikā sāks pildīt Satiksmes ministrijas (SM) parlamentārā sekretāra pienākumus. Premjera partija Vienotība, kā arī bezpartijiskais nozares ministrs A. Ronis neslēpa savu pārsteigumu par šādu politiķa paziņojumu. Valdības vadītājs V. Dombrovskis toreiz izvairīgi skaidroja, ka ar neatkarīgajiem deputātiem tik tiešām esot noritējušas sarunas par iespējamu iecelšanu amatos, taču posteņi un personālijas neesot konkretizēti. Tikmēr politiskajos kuluāros spriests, ka, pāragri paziņojot par savu iecelšanu Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāra amatā, K. Olšteins esot centies izdarīt spiedienu uz premjeru. Politiskā tirgus iemesls ir sešas neatkarīgo deputātu balsis, kas koalīcijai varētu izrādīties vitāli svarīgas nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Neoficiāli avoti vakar Neatkarīgajai apliecināja, ka viens no iemesliem, kādēļ K. Olšteins pēkšņi tomēr ieguvis kāroto krēslu, ir gaidāmā Satversmes grozījumu izskatīšana Saeimā, kā arī nepieciešamība iegūt vismaz 66 deputātu balsis izmaiņu veikšanai Lisabonas līgumā.

Tikmēr pats K. Olšteins vakar turpināja uzstāt, ka oficiālais paziņojums par viņa iecelšanu amatā bijis vien formalitāte, jo «attiecīga vienošanās bija spēkā jau iepriekš un nekas nav mainījies». Tāpat neatkarīgais deputāts nekautrējās atzīt, ka par šo posteni tik tiešām notikusi sava veida cīņa, kuru politiķis gan labprātāk dēvē par «procesu, kas politikā bieži vien notiek». Tikmēr satiksmes ministrs Aivis Ronis zīmīgi uzsvēra, ka K. Olšteina iecelšana SM parlamentārā sekretāra amatā bija koalīcijas stabilitātes jautājums. Arī vakar vakarā izplatītie nozares ministra komentāri liecina, ka viņš nav sajūsmā par jauno parlamentāro sekretāru. «Ir saprotams, ka biežas valdību maiņas nesekmē stabilu un pārbaudītu demokrātisku izpildvaras institūciju darbību, tomēr demokrātijas pamatvērtības ir jārespektē un jācenšas realizēt dzīvē. (…) Tiklīdz es kā satiksmes ministrs jutīšu, ka tautas ievēlētie politiķi var realizēt savus priekšvēlēšanu solījumus un nodrošināt satiksmes nozarē izvirzīto uzdevumu realizēšanu, esmu gatavs amatu atstāt,» uzsvēris A. Ronis. Jāpiebilst, ka atbilstoši likumdošanai, ja ministrs amatu zaudē, to zaudē arī attiecīgais parlamentārais sekretārs.

Jāatgādina, ka koalīcijas veidošanas brīdī valdība tā dēvētā K. Olšteina sešnieka balsis piesaistīja, solot šiem deputātiem politisko līdzatbildību SM. Tiesa, lai gan Vienotība cerēja, ka šī līdzatbildība būs formāla, K. Olšteins tomēr kategoriski pieteica ambīcijas uz parlamentārā sekretāra posteni. Viens no šādas intereses iemesliem varētu būt ietekme valsts uzņēmumu vadības izvēlē. Jau šobrīd neoficiāli tiek ziņots, ka deputātu grupa satiksmes ministram izteikusi priekšlikumu par savu ieteikto pārstāvju deleģēšanu Ventspils un Rīgas brīvostu valdēs.

Saeima ceturtdien nodeva izskatīšanai komisijās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) rosinātās izmaiņas Satversmē, kas konstitucionālās pamatvērtības – tostarp valsts valodu – noteiktu kā negrozāmas. Par šādas diskusijas uzsākšanu balsoja 78 deputāti, pret bija četri politiķi, trīs – atturējās.

Tā kā tiek rosināts grozīt Latvijas Republikas Satversmi, šīs iniciatīvas apspriešana noritēs visās Saeimas komisijās, par galveno nosakot Juridisko komisiju. ZZS aicina mainīt Satversmes 73. pantu, nosakot, ka: «Tautas nobalsošanai nevar nodot Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kas nav pieļaujams demokrātiskā sabiedrībā vai apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatus.» Tikmēr attiecīgā Satversmes panta šā brīža redakcijā tiek runāts vienīgi par to, ka tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumu par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, karaklausību, kara pasludināšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm, raksta NRA.lv.

Ceturtdien Saeimas debatēs ZZS pārstāvis Jānis Vucāns skaidroja, ka plānotās izmaiņas turpmāk liegtu nodot tautas nobalsošanai tādas iniciatīvas, kas apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatus. «Līdztekus tam diskomfortam, ko rada ekonomiskās un finansiālās problēmas, Latvijas iedzīvotāji šobrīd ir spiesti dzīvot arī politiķu iniciētā diskomfortā, kas saistīts ar savstarpējo rēķinu kārtošanu, izmantojot valsts valodas jautājumu. Valsts valoda tāpat kā teritorijas nedalāmība, demokrātiskais parlamentārisms, valsts simbolika – tās ir tās svētās lietas, uz kurām balstīta Latvijas kā nacionālas valsts veidošana. Spēlēšanās ar šīm lietām nav pieļaujama. Un tā ir jāizbeidz, jo tā grauj gan mūsu valsts starptautisko prestižu, gan arī traucē dzīvot mums pašiem,» komentēja politiķis.

Savukārt ZZS pārstāve Iveta Grigule, kura vienīgā no savienības parakstīja koalīcijas lūgumu Satversmes tiesai izvērtēt divvalodības referenduma likumību, no Saeimas tribīnes atgādināja: «Politikā var vienoties par dažādiem kompromisiem, bet ir lietas, par kurām nevar būt kompromisu, un valodas jautājums ir viens no tiem. Mēs nepiekrītam, ka Latvijā uz līdzīgiem pamatiem iespējams pastāvēt divām valsts valodām. To nebija paredzējuši tie, kas cēla šo valsti un kas rakstīja šo Satversmi. Šobrīd ierosinātais referendums ir pilnīgā pretrunā ar mūsu Satversmes garu un būtību. Un, lai nākotnē neatkārtotos līdzīgas nejēdzības, ir jāmaina Satversme. Nekādām iebildēm šeit nevajadzētu būt, jo tādi negrozāmi panti ir gan Francijas, gan Vācijas un citu – daudz mazāk apdraudētu – tautu konstitūcijās.»

Jāatgādina, ka diskusiju par Latvijas valstiskuma pamatvērtībām veicinājis 18. februārī gaidāmais referendums par divvalodības ieviešanu. Šobrīd šīs tautas nobalsošanas likumību vērtē Satversmes tiesa, kas, iespējams, jau šodien varētu lemt par referenduma iesaldēšanu līdz galīgā lēmuma pieņemšanas brīdim.

To Bērziņš pauda intervijā Latvijas Radio raidījumā «Krustpunktā».

«Es negribu piekrist briesmu stāstiem, ka te drīz paliks tikai pensionāri un kaut kādi, kas nespēj aizceļot. Es nedomāju, ka tā būs. Situācija nav tik muļķīga. Es tomēr uzskatu, ka mums vēl vairāk jāveicina, lai jaunatne vairāk brauktu pasaulē mācīties un atgrieztos. Ja mēs to nedarīsim, mēs tehniski nevaram pārlēkt šos procesus ar savu izglītības līmeni un pieeju. Mums jārada straujāks impulss,» teica prezidents.