“Šobrīd aktīvas diskusijas par krievu kā otras valsts valodas iespējamību Latvijā norisinājušās tikai krievvalodīgajos masu medijos un sabiedrības daļā. Viņi diskutē, pauž viedokļus, iesaista cilvēkus, aģitē, kamēr latvieši klusē.

Ir kauns, ka valsts līmeņa darbinieki izliekas, ka nekas nenotiek, aizbildinoties ar nevēlēšanos iesaistīties. Tieši tādēļ ir apsveicama Valda Dombrovska iecere vismaz izskatīt iespēju organizēt informatīvo kampaņu, tajā iesaistot Sarmīti Ēlerti, kas ir nozares profesionāle un pratīs uzlikt pareizos uzsvarus, pievērst auditoriju uzmanību.

Turklāt ir jārunā ne tikai ar krieviem un cittautiešiem, bet liela uzmanība jāveltī arī latviešiem, visiem atgādinot un skaidrojot valstisko un vienlaikus katra pilsoņa attieksmi pret Latviju, tās identitāti. Arī latviešiem no valsts pārvaldes puses ir jādzird apstiprinājums mūsu tautiskumam, jāgūst pārliecība par to, ka valoda joprojām ir svarīga identitātes sastāvdaļa, ka mēs no tās nekaunamies un par to iestājamies. Pretējā gadījumā latviešu klusēšana var tikt uzskatīta par piekāpšanos un domāju, ka daudzi jau tagad tā domā.

Ar Latvijas pilsoņiem valsts pārvaldē strādājošajiem, varasvīriem ir jārunā, un šī ir lieliska iespēja, kas nospraust mērķus, atgādināt par valsts identitāti, vērtībām un veicināt patriotismu, kas pēc tam atmaksāsies arī tīri ekonomiski – radot cilvēkos piederības sajūtu un vēlmi dzīvot un strādāt Latvijā,” atzīmē Alberts Jodis.

Ikvienam ir skaidrs, ka līdzšinējās okupācijas fakta neatzīšanas pamatā ir nevis jautājums par PSRS iebrukuma tehniskajām detaļām, bet par PSRS okupācijas laika iebraucēju starptautiski tiesisko statusu, kas izriet no šīs iedzīvotāju grupas izcelsmes Latvijā. Saskaņā ar 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju, PSRS okupācijas laika iebraucēju izcelsme Latvijā ir nelikumīga.

No tiesiskā viedokļa to nevar grozīt vai atcelt ne mūsu subjektīvā attieksme, ne pat Latvijas pieņemti likumi. Ženēvas konvencija stāv pāri nacionālajai likumdošanai. Okupācijas muzeja biedrības Vēstures un zinātnes komisijas eksperti (prof. P. Lazda, prof. Ž. Ozoliņa, prof. R. Pētersons, Dr. H. Strods, Dr. A. Lerhis, Dr. V. Šķerbinskis, Dr. K. Kangeris, I. Gehe, E. Šnore) vienbalsīgi pauduši viedokli, ka Latvijai ir jāatsaucas uz 1949.g. 12. augusta Ženēvas konvenciju, saskaņā ar kuru PSRS nelikumīgi pārvietoja uz okupēto Latviju savus pilsoņus.

Vēlreiz uzsveru – PSRS laika iebraucēju statuss Latvijā nav atkarīgs no manas, Jūsu vai ikviena cita attieksmes un gribas. Šo statusu nosaka starptautiskās tiesības. To ne tikai nevar ignorēt, bet tas jāņem vērā, pamatojot, kāpēc Latvijai ir tiesības un pienākums veikt īpašu politiku, tai skaitā pilsonības jomā.

Protams, šim jautājumam ir arī otra – sadzīviskā puse. Pilnībā apliecinu, ka iedzīvotāju grupu savstarpēja apvainošana nav nedz atbalstāma, nedz pieļaujama. To nedara arī Nacionālās apvienības biedri, vēl jo vairāk tāpēc, ka partijas rindās un kandidātu sarakstos ir dažādu tautību cilvēki, arī cienījami un inteliģenti krievi. Taču nevar noliegt, ka daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām jūtas sveši mūsu valstij, pauž nepatiku pret Latvijas simboliem, vēsturi un valodu, kā arī vairāk jūtas piederīgi mūsdienu Krievijas vai pat sabrukušās PSRS telpai.

Nenoliedzami šādu cilvēku politiskā prioritāte numur viens ir SC. Par to varēja pārliecināties katrs, kurš vēlēšanu naktī sastapās ar SC uzvaras svinētājiem. Nenoliedzot, ka SC vēlētāju vidū varētu būt arī vāji informēti vai pārpratuma pēc balsojuši iedzīvotāji, uzskatām, ka daudzu šo balsotāju motivācija bija vēlme atgriezties laikos, kad Latvijas vārds bija tikai tukša forma bez satura svešas varas rokās.

Ušakova kungam vēlētos ieteikt ne tik daudz pievērsties Nacionālās apvienības biedru izteikumu interpretēšanai, bet pavaicāt sev, vai saskaņiešu darbi, apgānot ebreju kapus, lai vainu noveltu uz latviešiem, nav lielākas uzmanības un sašutuma vērts atgadījums. Vai noziedzīgā padomju režīma propagandēšana 9. maijā nav īstais sabiedrības šķelšanas piemērs, nevis tas, ko pārmetat citiem?

Dzirdēts, ka nesen Jūs esot atzinis Latvijas okupāciju. Būtu laiks atzīt arī to, ka okupācijai ir sekas, kuras uz savas ādas spiesti izjust Latvijas pilsoņi. Tas, ka Latvijas parlamentā tik kuplā skaitā ir pārstāvēti divvalodību atbalstoši spēki, arī ir okupācijas sekas. Protams, arī līdzšinējās integrācijas politikas izpildījums.

Nacionālā apvienība ir gatava strādāt valdībā, lai savu iespēju robežās mainītu līdzšinējās nacionālās politikas tradīcijas, mazinātu okupācijas sekas un sāktu ceļu uz latviskas Latvijas veidošanu. Ikviens Latvijas iedzīvotājs neatkarīgi no etniskās izcelsmes ir aicināts vienoties un atbalstīt šo mērķi.

Pirmais, ko vēlos saprast kā Latvijas suverēnās republikas pilsonis, ir atbilde uz jautājumu: kas tas ir par visaptveroši maģisku spēku, kas Latvijas augstākās amatpersonas – gan eksprezidentu Zatleru, gan premjeru Dombrovski – kā magnētus velk šā megaspekulanta un atsevišķās Rietumu valstīs par persona non grata pasludinātā miljardiera Sorosa virzienā? Vai viņa gudrība un prāta spējas, kas, iespējams, nelīdzinās nevienam citam viedajam uz šīs zemes? Ja ne gudrība, tad varbūt pasakainā bagātība ir Sorosa pievilcības iemesls, un Latvijas varasvīri dodas turp, lai uzzinātu, kā arī mūsu mazajai valstij tikt pie līdzīgām naudas straumēm? Taču abas šīs atbildes, visticamāk, būs kļūdainas un neapmierinās nevienu saprātīgu un loģiski domājošu cilvēku. Visticamāk, ne Valsts prezidents Zatlers, ne Ministru prezidents Dombrovskis nejautāja Sorosam, kā Latvijas sabiedrībai izkļūt no pašreizējās ekonomiskās bezizejas. Jo – ja tā būtu, gan jau Zatlers un Dombrovskis ar savu preses pārstāvju starpniecību šo panaceju būtu publiski pavēstījuši. Turklāt kādus padomus gan Latvijai spētu dot oficiāli par starptautisku finanšu spekulantu atzīta persona? Kā veiksmīgāk krāpt un zagt?

Tātad iemesli šīm paslepšus organizētajām vizītēm ir citi. Un tie ir skaidri saskatāmi. Sorosa finansētajām organizācijām Latvijā ir plašs ietekmes lauks, un šis tīklojums ir tik spēcīgs, ka spēj gan celt, gan gāzt kā prezidentus, tā premjerus. Diemžēl Latvijā suverēnā vara nepieder Latvijas tautai, bet tiem, kam ir vairāk finanšu resursu tādai visaptverošas informācijas plūsmas nodrošināšanai, kas šo tautu spēj visefektīvāk ietekmēt. Caur „neatkarīgiem” avīžu redaktoriem – vienlaikus lietussargu „revolūciju” organizētājiem, „neatkarīgiem” politologiem, kuri par šo organizāciju naudu studē ārzemēs un tālāk proponē „pareizo” viedokli, caur „neatkarīgiem” ekspertiem, ko sponsorē šīs pašas organizācijas un kuru interesēs tiek uzburti vajadzīgie mīti par Latvijas sliktajiem politiķiem un uzņēmējiem un labajiem ārzemniekiem, kā arī, visbeidzot, caur „neatkarīgiem” politiķiem, kas, visupirms darbojušies attiecīgo organizāciju laikrakstos un nevalstiskajā segmentā, galu galā nonāk Saeimā kā „labo” un „pareizo” partiju biedri. Šie „neatkarīgie” politiķi tad pieņem likumus – Latvijai tik vajadzīgus, nepieciešamus un, protams, pilnīgi „neatkarīgus” no jebkādām ārējām neleģitīmām ietekmēm.

Šī smagos kriminālnoziegumos notiesātā megaoligarha patieso dabu nupat spilgti aprakstīja visas pasaules ietekmīgākie masu mediji. Proti, Soross likvidē savu slaveno hedžfondu Soros Fund Management LLC, tādējādi izvairoties no papildu ziņu sniegšanas par fonda darbību un peļņas gūšanas veidiem, ko ar jaunu regulējumu noteikusi ASV prezidenta Obamas administrācija.

Kamēr Sorosa tīkla pārstāvētie politiķi un eksperti turpina skalot Latvijas sabiedrības smadzenes ar stāstiem par aizvien lielāka caurspīdīguma nepieciešamību, „atmaskojot” vietējo uzņēmēju „patiesās intereses”, tikmēr oligarhs un Latvijas augstāko valsts amatpersonu viedais draugs Soross kategoriski atsakās būt „caurspīdīgs” un atklāt daudz plašāku informāciju par savu patieso darbību.

Tāpēc jāsecina, ka Zatlers ne tikai kļūdās, apgalvojot, ka likumus Latvijā pieņem Lemberga interesēs, viņš kārtējo reizi melo. Tieši Zatlers devās pāri okeānam tikties ar starptautiskās liekulības paraugu Sorosu, un Latvijas sabiedrība vēl līdz šim brīdim nav informēta par šīs tikšanās patiesajiem mērķiem un rezultātiem. Toties neapstrīdams ir fakts, ka bankas ir atsākušas strādāt ar peļņu laikā, kad iedzīvotāju pirktspēja arvien krīt, iekšējais patēriņš samazinās un pensijas draud apgriezt.

Sižetos atainoti dažāda vecuma vietējie iedzīvotāji, kuri intervijās izsaka visumā pozitīvu vērtējumu Jelgavas novada domes darbam un uzskata, ka nekas attīstībā nav apstājies, bet virzās uz priekšu. Tas tiešām dod vēl lielāku stimulu turpināt iesākto un dod vēl vairāk spēka, lai strādātu visu novada iedzīvotāju labā.

Nedaudz gan izbrīna, ka video nav atainots neviens negatīvs vērtējums. Zinu, ka ir cilvēki, kuriem ir atšķirīgs viedoklis par notiekošo, tomēr šie īsie sižeti, acīmredzot, ir tie, kas ataino novada iedzīvotāju, vai vismaz to daļas, patiesās domas. Paldies jums visiem.

Gribu izteikt pateicību arī šiem jauniešiem, kas apbraukāja novadu un aptaujāja iedzīvotājus. Priecāšos, ja sazināsieties ar mani un pastāstīsiet vairāk par novadnieku sacīto. Kā jau iepriekš rakstīju – savstarpējai viedokļu un domu apmaiņai ar visiem novada ļaudīm jākļūst arvien plašākai, droši varat arī sūtīt savus ierosinājumus uz e-pastu, kas publicēts manā interneta lapā.

Esmu pārliecināts, ka tikai kopīgiem spēkiem varam panākt Jelgavas novada attīstību un augšupeju. Kopā mums izdosies!

Visi video pieejami šeit: http://www.youtube.com/jelgavasnovads#p/u

Ļoti labi saprotu cienījamo dzejnieci un to, kas izraisījis viņas sašutumu. Mediju rokās pilnīgi noteikti ir ļoti liela vara, tādēļ, ja tie darbojas konkrētu cilvēku, sabiedrības grupu interesēs un nepauž objektīvus faktus, ar to palīdzību lielā mērā iespējams manipulēt ar iedzīvotāju apziņu.

Tas, ka katram žurnālistam, līdzīgi ka ārstam, būtu jādod sava veida zvērests, par to, ka nedarbosies konkrētu personu uzdevumā vai vismaz skaidri un gaiši jāpasaka, kas ir viņa atbalstītājs, kā viedokli tas pauž, būtu tikai normāli. Pretējā gadījumā šo cilvēku gatavotās publikācijas tiek uzskatītas par vairākuma viedokli vai faktiem, kas patiesībā tā nemaz nav.

Patiesībā gadās, ka tādējādi tiek pārstāvētas noteiktas politiskās vai ekonomiskās intereses. Un to saku, ne tikai tāpēc, ka kādu laiku iepriekš esmu bijis, tā sauktais, žurnālistu upuris.

Protams, šobrīd varam paļauties tikai uz katra žurnālista godaprātu un profesionālās ētikas normām, taču tas ne vienmēr strādā, un iedzīvotāji nevar būt droši par atsevišķu mediju pausto ideju patiesumu, to, ka ziņas nav sagrozītas vai pasniegtas vienpusēji. Jāatceras arī, ka ar atsevišķu nezāļu izravēšanu lauks netaps sakopts, tādēļ nepieciešama vispārēja sistēma angažēto žurnālistu atbildības noteikšanai.

Aicinu arī sabiedrību sekot līdzi notiekošajam pietiekoši kritiski, izvērtējot mediju sniegto informāciju un spējot izšķirt graudus no pelavām.

Var piekrist vai nepiekrist parlamenta priekšnieces redzējumam, diskutēt un polemizēt par viņas izteikto iepriekšējo divu desmitgažu notikumu novērtējumu. Vienīgi priekšsēdētājas apgalvojums par „jaunas Latvijas idejas nepieciešamību” izskanēja kā aksioma, kuru noliegt neklausīs mēle pat nelabojamiem optimistiem un rafinētiem ciniķiem. Pirms mēģināt tikt skaidrībā ar jaunās idejas formulēšanu, būtu svētīgi atcerēties vecās. Tās, kuras vai nu nav spējušas pasargāt sabiedrību no neiecietības, šķelšanās un krīzes, vai pat ir devušas savu artavu šo parādību veicināšanā.

Šeit būtu vietā atskatīties uz tiem brīžiem Latvijas jaunlaiku vēsturē, kad sabiedrība ir pieņēmusi sev un valstij – nākamajai vai jau esošajai – liktenīgus lēmumus. Atcerēties tos simtus tūkstošus ļaužu mirdzošām acīm, kurus laukumos un ielās izveda Tautas Atmoda. Tā nebija šeit dzīvojošo latviešu vai krievu, baltkrievu vai poļu atmoda, tā bija Latvijas Tautas atmoda.

Tas bija nācijas pieteikums, un turpmākie notikumi šo pārliecību tikai stiprināja. 1990. gada 4. maija neatkarības balsojums un sabiedrības reakcija uz to, dramatiskās barikāžu dienas un naktis, 1991. gada 3. marta iedzīvotāju aptauja, kurā trīs ceturtdaļas šeit dzīvojošo viennozīmīgi un nepārprotami izdarīja izvēli par labu neatkarīgai Latvijai. Atgādinu, nevis trīs ceturtdaļas balstiesīgo, kuriem šodien piešķirtas tiesības lemt, bet trīs ceturtdaļas iedzīvotāju sākot no 18 gadu vecuma, šeit izvietotā karaspēka karavīrus ieskaitot. Un, kas tajā brīdī bija īpaši būtiski, uz viņu klātbūtni neskatoties.

Kas vieno visus pieminētos notikumas? Saskaņa sabiedrībā kopēja mērķa sasniegšanas vārdā un pārliecība par savas izvēles pareizību – tas, kā mums tik ļoti pietrūkst šodien. Tas, bez kā jebkādi „jaunu ideju” meklējumi ir lemti neveiksmei.

Toreiz, pirms divdesmit gadiem, šī sabiedrības saskaņas viļņa varas virsotnē uznestie politiķi skaidri apzinājās tā spēku. Saprata, ka tas ir stiprāks par viņiem, tādēļ viņu profesionālās vai morālās neatbilstības gadījumā tikpat viegli var viņus no šiem augstumiem noskalot. Vairums no varas virsotnē uznestajiem bija gadījuma cilvēki, tādēļ izrādījās pārāk gļēvi, lai pieņemtu šo patiesību, pārāk aprobežoti, lai pilnveidotu sevi, pārāk slinki, lai strādātu, un pārāk mantrausīgi, lai atteiktos no gardā kumosa. Lai iespējami ilgi saglabātu savu nepelnīto statusu un nodrošinātu kāroto labklājību, bija nepieciešams iedragāt šo saskaņu.

Sabiedrība mērķtiecīgi un konsekventi tika šķelta un plosīta. Tik tikko veidoties sākušajai nācijai liktenīgo barikāžu cīņu biedri un valsts kā institūcija kopumā tika nostādīti jaunu, mākslīgi radītu barikāžu pretējās pusēs. Pilsoņi – pret nepilsoņiem, latvieši – pret krieviem, šaubīgas izcelsmes jaunbagātnieki – pret jaunajiem trūkumcietējiem, bankas – pret kredītņēmējiem, labklājības, izglītības un veselības aizsardzības sistēmas – pret valsts budžetu. Divdesmit gadu garumā šis pretnostatījums turpināja augt ģeometriskā progresijā. Šodienas situācija, kad valdības intereses ir nostādītas pretī sabiedrības interesēm, bet mirkļa politiskā konjuktūra – pretī veselajam saprātam, ir šī procesa likumsakarīgs iznākums.

Ir tikai viena iespēja apturēt šo sabiedrības pretnostatījuma uzvaras gājienu – papūlēties soli pa solim atjaunot sabiedrībā saskaņu, kāda tā bija pirms divdesmit gadiem. Atzīstot, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, tā arī varētu būt „jaunā ideja”, par kuru parlamenta priekšsēdētāja tik dedzīgi iestājās savā svētku uzrunā.

Viņas vārdi, ka „valsti veido dažādu paaudžu, tautību un pārliecību cilvēki, nākotnē vērsta, solidāra un pilsoniska sabiedrība”, un ka „ir svarīgi atcerēties tās dienas sajūtas, atcerēties un censties saglabāt sevī tā laika impulsu, enerģiju un spēku”, liecina, ka viņa tieši šādas idejas nepieciešamību saprot un apzinās.

Savukārt mums visiem kopā ir jāsaprot un jāapzinās, ka šī „saskaņas idejas” realizācija ir arī visu pārējo Saeimas priekšsēdētājas piesaukto uzdevumu risinājumu pamatu pamats. Demogrāfiskās problēmas risinājuma atslēga meklējama saskaņā starp nākamajiem vecākiem un valsts sociālās labklājības modeli, ekonomiskās vides attīstības problēmas – saskaņā starp uzņēmējiem un valsts nodokļu politiku, un tā tālāk.

Tikai tad, kad mēs pārstāsim cīnīties viens pret otru, bet vienosimies kopējā cīņā par pārtikušāku dzīvi, mums ir cerības gūt šajā cīņā tik ļoti gaidīto rezultātu.

Tas, ka latviešu valoda tika diskriminēta padomju okupācijas gados, visiem ir skaidrs. Tāpat ir zināms, ka igauņi spēja saglabāt un aizstāvēt savu valodu veiksmīgāk nekā latvieši. Ko tad Saeima varētu darīt, lai uzlabotu izveidojušos situāciju?

Pirmkārt, sniegt efektīvus priekšlikumus likumu grozīšanai. Šajā jomā konkrētu iniciatīvu ir izrādījusi Nacionālā apvienība (NA), ierosinot grozījumus Darba likumā. Vienotības frakcija pēc asām diskusijām atstāja deputātiem brīvu izvēli balsojumā. Mani vairāk pārliecināja argumentācija, ka šie priekšlikumi a priori nav labi izstrādāti, nekā emocionālais spiediens mēģināt labot situāciju ar neveiklu paņēmienu. Ilmas Čepānes kritiskā nostāja balstījās uz skaidriem juridiskiem argumentiem. Arī man šķita, ka grozījumi pārmērīgi iejaucas privāto uzņēmēju darbībā. Neuzskatu, ka valstij jānosaka darba devējam, kādas iemaņas darbiniekam nedrīkst pieprasīt.

Krievu valodas tāpat kā angļu vai citas valodas prasme ir vērtība, kas padara latviešus konkurētspējīgākus. Tas, ka balsoju pret konkrētajiem priekšlikumiem, nenozīmē, ka esmu kategoriski pret situācijas uzlabošanu. Nevaru atbalstīt arī NA priekšlikumu pieļaut tikai ES oficiālo valodu zināšanu prasību specifiskos amatos. Ir uzņēmumi, kuros ir objektīva nepieciešamība arī pēc krievu, ķīniešu vai citā ne ES valodā runājošiem cilvēkiem.

Otrkārt, uzskatu, ka Saeimai ir jāatgriežas pie šī pretrunīgā jautājuma. Tas arī notiek. Šonedēļ Sociālo un darba lietu komisija izskatīja šos pašus priekšlikumus. Starplaikā Tieslietu ministrija izskatīja un neatbalstīja grozījumus. Saeimas Juridiskais birojs apgalvoja, ka tie ir pretrunā ar Kārtības rulli. Taču izskatās, ka Nacionālā apvienība būs gatava pārskatīt savu sākotnējo nostāju. Arī valdība grasās Darba likuma grozījumus (gan citā sakarībā) nodot Saeimai, kas tad dos iespēju kopīgi piestrādāt pie kvalitatīvākiem priekšlikumiem, kurus es tad atbalstīšu. Manuprāt, nav pieņemams, ka darbadevēji savos sludinājumos pieprasa svešvalodu zināšanas tādos darbos, kur tas galīgi nav nepieciešams.

Treškārt, vai nevajag padomāt arī, cik daudz un kvalitatīvi mēs veicinām latviešu valodas apguvi mūsu valodas nezinātāju aprindās? Lūk, citāts no Daces Akules raksta žurnālā „Ir” (1.martā) – „Nav plaši pieejami mācību līdzekļi latviešu valodas apguvei, tāpat nav viegli pieejama informācija par valodas kursiem. Arī valsts un darbadevēji nesadarbojas, lai veicinātu latviešu valodas mācīšanos ieceļotāju vidū.” Veicinot latviešu valodas apguvi, mēs palīdzētu nodrošināt attieksmes maiņu, proti, ka ir pats par sevi saprotams, ka Latvijā strādājošajiem ir jāzina valsts valoda. Lai nebūtu tā, ka darbinieki (tostarp arī darbadevēji) iedomātos, ka valstī, kurā viņi dzīvo, nav nepieciešamības pēc valsts valodas zināšanām.

Pilnīgi piekrītu Tiesībsarga amata kandidātes Anitas Kovaļevskas sacītajam, tiekoties ar Vienotības deputātiem, ka jāatrod līdzsvars jautājumā par valodas prasmi privātajā sektorā. Darba devējiem var būt tiesības pieprasīt svešvalodu zināšanas attiecīgos amatos, kur tas ir nepieciešams darba pienākumu veikšanai. Tomēr ir arī jāizstrādā mehānismi, ar kuru palīdzību var liegt darbadevējam izvirzīt nepamatotas prasības pēc svešvalodu zināšanām. Tādējādi, „vilks būs paēdis un kaza dzīva”. Lai būtu apmierināts gan darbadevējs, kura tiesības pēc amatam atbilstošu prasību izvirzīšanas netiktu aizskartas, gan arī darba ņēmējs, kurš netiktu nepamatoti lingvistiski diskriminēts.

Raksturojiet galvenos aspektus – kā noslēdzies 2010. gads būvniecības jomā Latvijā?
Pērnais gads noslēdzās ar daudzu mazo celtniecības uzņēmumu maksātnespēju. Cits jautājums ir, cik no viņiem par to paziņoja. Apsviedīgākie izveidoja atkal jaunus uzņēmumus. 2010. gadā arī pasūtītāji nebija pārāk laimīgi, jo iegūtos objektus pa dempinga cenām nevarēja realizēt laicīgi, daži objekti netika realizēti un pasūtītājiem bija jāveic jauni iepirkumi.

Ko sagaidāt no 2011. gada? Vai gaidāma attīstība, cik strauja?
Attīstība ir gaidāma, bet neliela, jo celtniecības nozare pēc ekonomiskās krīzes attīstīsies pēdējā. Par attīstību liecina privātā kapitāla interese par projektēšanu un celtniecību. Uzņēmumam “A.A. & būvkompānijas” šis gads būs grūts, 2010. gadā uzņēmumu grupa nodeva ekspluatācijā veselu virkni objektu un tagad tirgū jāatrod jauni pasūtītāji. Rezultāts būs redzams pavasarī.

Kas ir tie aspekti, kas vistiešāk ietekmēs celtniecības jomas attīstību Latvijā nākamajā gadā?
Vēl arvien celtniecības nozare būs atkarīga no valsts un pašvaldību pasūtījumiem, Eiropas Savienības struktūrfondu apguves. Ja šajos iepirkumos valsts nenodrošinās godīgas konkurences principus, tad blēži, kas godprātīgi nemaksā nodokļus, izkropļos celtniecības tirgu, tas notiek jau tagad.

Kuras būvniecības jomas (projektēšana, industriālā būvniecība, ekoloģiskā būvniecība) būs pieprasītas un aktuālas Latvijā nākamgad? Kas par to liecina?
Tie būs objekti, kas saistīti ar energoefektivitātes paaugstināšanu, ūdenssaimniecību un, protams, ceļi, jo šo objektu realizācija saistīta ar Eiropas Savienības struktūrfondiem.

Ko valstiskā līmenī būtu jādara, lai būvniecības jomas attīstība noritētu straujāk?
Galvenokārt tas saistīts ar uzņēmējdarbības vidi Latvijā, vai tā ir pievilcīga ārvalstu investoriem? Vai pašlaik mēs par to vispār domājam? Valsts budžeta lāpīšana notiek tikai nodokļu paaugstināšanas līmenī. Uzņēmēji pašlaik ir kā izbadējušies dzīvnieki aukstā ziemā, kas domā tikai par izdzīvošanu, gatavi apēst viens otru. Tā nav attīstība. Latvijas tautsaimniecības attīstība būs lēna un arī nozares attīstība būs lēna.

Ar kādiem riskiem var saskarties vietējie būvnieki tuvākajā laikā? (konkurences pieaugums, izejmateriālu cenu kāpums utt.)
Būvniecībā konkurence jau tagad pieaug un pieaugs no mūsu kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem, kas ļoti veikli ir ienākuši mūsu tirgū, bet mēs savukārt ar savu cenu politiku, ko ietekmē augstie nodokļi, esam konkurēt nespējīgi. Par kādu attīstību var būt runa, ja pie pašreizējās zemās pasūtītāju maksātspējas nepārtraukti pieaug būvmateriālu un energoresursu cenas.

Kādas ir Jūsu prognozes – kad būvniecības tirgus varētu sasniegt pirmskrīzes līmeni Latvijā?
Ne ātrāk kā pēc desmit gadiem, bet varbūt nekad. „Biezie gadi” tas nebija normāli, šādai attīstībai mums nebija naudas un tagad mēs ilgi un dārgi par to maksāsim. Un galvenais, ka šajos gados aizņemtā nauda netika izmatota ražošanas attīstībai, bet iedzīvotāju labklājības celšanai. Mēs šādu labklājību nebijām pelnījuši.

Tas nozīmē – lietas, ko uzskatām par izgudrotām pēdējos gadsimtos, patiesībā ir cilvēces prātus nodarbinājušas jau ļoti sen. Tikai, iespējams, tām nebija vēl izdomāti atbilstoši nosaukumi un termini, kas valodas attīstības rezultātā tik tiešām ir radušies dažos pēdējos gadsimtos. Un tādēļ mēs kļūdaini pieņemam, ka termina izdomāšana arī ir kādas lietas vai parādības rašanās laiks.

Līdzīgi, manuprāt, ir ar tādiem salīdzinoši jauniem jēdzieniem kā „sabiedriskās attiecības” un „propaganda”. Lai gan tiek uzskatīs, ka sabiedriskās attiecības ir radušās 19.gs. un attīstījušās 20.gs sākumā, domāju, ka vēlme ietekmēt sabiedrisko domu ir eksistējusi kopš pašiem cilvēces pirmsākumiem. Sāksim ar to, ka termins „propaganda” pirmo reizi tika lietots 1622.gadā, kad pāvests Gregors XV, noraizējies par protestantisma lielo izplatību, radīja „congregatio de propaganda fide”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „institūcija ticības izplatīšanai”. Tomēr tas nozīmē arī vēl kaut ko. Proti, ka termins tika izdomāts, lai apzīmētu kaut ko tādu, par ko pāvests un viņa līdzgaitnieki jau zināja, un kam vienkārši bija vajadzīgs nosaukums, lai to būtu vienkāršāk pielietot praksē.

Savukārt to, ka propagandu vēlāk pārsauca par sabiedriskajām attiecībām arī var uzskatīt jau par pierādītu faktu. Galu galā – to atzīst pat šī termina izgudrotājs un viens no sabiedrisko attiecību profesijas pamatlicējiem Edvards Luiss Berneizs (Edward Louis Bernays).

Būs tikai loģiski, ja pieņemsim, ka sabiedriskās domas ietekmēšanu izdomāja pārtaisīt par biznesu tieši 20.gs. Tomēr tas vēl nebūt nenozīmē, ka šī parādība cilvēcei nav bijusi zināma agrāk. Domāju – gluži otrādi – sabiedriskās attiecības un propagandu cilvēce ir izmantojusi vēl ilgi pirms šo abu terminu rašanās. Un, lūk, tam būs viens pierādījums.

Relīzes no kaujas lauka

Pirmais Romas imperators Gajs Jūlijs Cēzars savas „Piezīmes par Gallu karu” sarakstīja nebūt ne cēlu vai vēsturiskas piemiņas nolūku vadīts. Tas bija vistīrākais propagandas un PR materiāls plašām tautas masām. Faktiski, tādas kā preses relīzes no kaujas lauka, kuru mērķis bija popularizēt Romas impērijas galvaspilsētā Cēzara vārdu, viņa paša prombūtnes laikā. Sakot mūsdienu terminiem – veidot Cēzara tēlu, nostiprinot viņa atpazīstamību un popularitāti tautas masu apziņā. Tā bija efektīva, īsta sabiedrisko attiecību kampaņa, kas tika izplānota, lai bruģētu ceļu uz varu, pie reizes atbildot viņa politiskajiem pretiniekiem un konkurentiem.

Laikā, kad dzīvoja Cēzars (104. – 44. gads p.m.ē.) nebija nedz laikrakstu, nedz telefona, nedz telegrāfa, nedz interneta, nedz arī twitter’a, ar kuru palīdzību varētu ātri sagatavot un operatīvi izplatīt vajadzīgo informāciju plašai sabiedrībai. Tāpēc topošā imperatora pretinieki izdomāja viltīgu gājienu. Viņi radīja situāciju, kad Cēzaram nācās izvēlēties starp vairākām politiskās karjeras turpināšanas iespējām.

Kārdinošākā un vienlaikus bīstamākā no tām bija pārvaldīt un paplašināt provinci Gallijā (59. – 51. gads p.m.ē.). Tiesa, panākumu gadījumā tas Cēzaram atnestu cieņu un bagātību, bet arī ne vairāk, jo tajā laikā reālā politiskā vara piederēja tiem politiķiem, kuri atradās pašā Romas pilsētā. Respektīvi – tiem, kas varēja nepastarpināti, klātienē ar savu darbību ietekmēt Romas pilsoņus un valsts politisko dzīvi. Galu galā – ko gan viņiem varētu nodarīt tāds Cēzars, kurš atrodas simtiem jūdžu no galvaspilsētas, un par kura panākumiem vai sasniegumiem lielā mērā zinās tikai Senāts un atbildīgie ierēdņi? Kā jau saprotams, šis pats Senāts tad arī interpretēs plašākai sabiedrībai Cēzara sasniegumus vai neveiksmes.

Savukārt Cēzars izrādījās tālredzīgāks. Viņš nolīga speciāli sagatavotus oratorus, kas Romas galvaspilsētas ielās tautai lasīja priekšā veselas nodaļas no „Piezīmēm par Gallu karu”, tādā veidā nodrošinot, ka pilsoņi uzzina „faktus” no pirmavota, paša Gaja Jūlija Cēzara pierakstiem. No propagandas un sabiedrisko attiecību viedokļa raugoties, tas nozīmēja, ka faktiski topošais Romas imperators radīja sev iespēju sasniegt mērķauditoriju apejot oficiālos informācijas kanālus.

Pasniegt ziņas par saviem panākumiem tādā veidā un gaismā, kādā tās kalpos paša Cēzara, nevis viņa pretinieku un politisko konkurentu interesēm. Domāju, ka informācija, kas ar šāda „tautas radio” un baumu palīdzību izplatījās daudz ātrāk un iedarbojās efektīvāk, vēlāk nospēlēja nebūt ne pēdējo lomu Cēzara tēla veidošanā.

Sevišķi, kad viņš ar karaspēku stāvēja pie Romas impērijas galvaspilsētas vārtiem, bet politiķiem vajadzēja izlemt, atdot vai neatdot Cēzaram varu pilsētā un valstī.
Kā to vēl nosaukt, ja ne par sabiedrisko attiecību kampaņu, kuras mērķis bija informēt Romas tautu par Cēzara panākumiem kara laukā un provinces pārvaldīšanā. Mēs to šodien droši vien smalki nodēvētu par „word-of-mouth marketing” (jeb kā es to saucu – vienkārši par „baumu mārketingu”), bet vai tad nav vienalga kā mēs to saucam, ja rezultāts ir sasniegs un vara Romā iegūta?

PR paņēmieni un „iespaidīgā” statistika

Par Cēzara propagandas stilu mēs varam spriest daudzās Gallu kara apraksta vietās. Sākumā gan liekas dīvaini lasīt it kā paša topošā imperatora sarakstītās piezīmes, kur nezin kāpēc par Cēzaru tiek runāts trešajā personā: „Cēzars nolēma…, Cēzars pavēlēja…, Cēzars ieradās…” utt. Piezīmēm taču it kā vajadzētu būt paša rakstītām. Protams, ir ļoti iespējams, ka piezīmes tika diktētas. Iespējams, ka tās tehniski rakstīja kāds cits, bet Cēzars tikai rediģēja jau gatavu tekstu.

Iespējams, ka tā vienkārši ir šim laikam raksturīga literārās izteiksmes forma, kurā vienkārši bija pieņemts rakstīt. Taču, ja tā, tad tas bija Cēzaram ļoti izdevīgi. Jo lasot šo darbu rodas iespaids, ka lasītāja priekšā ir nevis kaut kādas vēsturiskas piezīmes, tehniski precīza un kaut cik objektīva informācija, bet gan drīzāk kaut kas līdzīgs mūsdienu preses relīzēm vai ziņu rakstiem, kurus gatavojis profesionāls tā laika žurnālists vai PR speciālists.

Turklāt es teiktu, ka šis rakstītājs ir bijis pat ļoti, ļoti tendenciozs. Piemēram, kara ar Helvētiem rezultāta cipari jau vien aizrauj:
„Helvētu [izpostītajā] nometnē atrada un Cēzaram atnesa plāksnes, uz kurām grieķu burtiem bija rakstīts, cik pavisam atstājuši savu zemi — atsevišķi ieročus nest spējīgie, atsevišķi bērni, veci cilvēki un sievietes. Helvētu bija 263 000, lulingu 36 000, latovīku 14 000, rauriku 23 000, boju 32 000. No tiem ieročus nest spējīgi bija kādi 92 000, bet pavisam kopā kādi 368 000. Pēc saskaitīšanas, ko pavēlēja izdarīt Cēzars, mājās atgriezās 110 tūkstoši.”

Lieliski pakaroja gallu zemē, vai ne? Ņēma un izgrieza 258 000 vienā piegājienā (sievietes, bērnus un vecos ieskaitot). Un ar to Cēzara uzvaras gājiens Gallijā tikai sākas. Tāpēc es mazliet atļāvos parēķināt un secināju, ka savu miljonu, pusotru vai pat veselus divus (lai vēsturnieki mani pielabo) viņš šajā teritorijā astoņu karošanas gadu laikā nogalēja tā kā likts. Bez nekādām modernajām tehnoloģijām, elektronikas, raķetēm, gāzes kamerām, pulvera šaujamieročiem un citām ierīcēm, kas mūsdienu karotājiem atvieglo šo pasākumu. Protams, ja ticam Cēzara piezīmēm uz vārda.

Iekarotie ir „paši vainīgi”

No otras puses skatoties, nevajag domāt, ka Cēzars savās piezīmēs primitīvi plātās ar personīgo nežēlību, asins upēm vai nelietību. Gluži otrādi, visi iekarotie konsekventi ir „paši vainīgi”. Tie vai nu pirmie uzbrūk, vai izaicina „miermīlīgo” Romas tautas provinci, vai arī kā citādi uzprasās uz nepatikšanām. Un nav arī tā, ka romieši aizmirst aiziet no uzvarēto tautu teritorijām. Viņi tur paliek, lai uzturētu mieru un kārtību, kā arī aizstāvētu šīs tautas pret naidīgi noskaņotajiem kaimiņiem.

Viens no iemīļotākajiem kara sākšanas iemesliem ir Romas provinces kaimiņu, kāda valdnieka pakļauto tautu sūdzības par netaisnībām, kas tiem jāpacieš. Tieši tā sākas karš ar ģermāņu valdnieku Ariovistu, kurš „netaisni” valda pār ēduju tautu. Kad ēduji ir pasūdzējušies par Ariovista augstprātību un nežēlību, Cēzars ģermāņu valdniekam izvirza vairākas prasības, lai it kā tā valdīšanu padarītu taisnīgāku ēdujiem. Taču pat paviršam lasītājam ātri vien kļūst skaidrs, ka praktiski tās ir neizpildāmas. Tāpēc ir tikai loģiski, ka Ariovists atsakās izpildīt Cēzara ultimātu. Toties, tas ir iegansts, lai sāktu karu, kurā romieši ar Cēzaru priekšgalā, protams, varonīgi uzvar.

Ko darīja Kanādas valdība?

Kanādas tā laika premjers Pols Martins (Paul Martin) pieņēma tam laikam bezprecedenta lēmumu samazināt valsts izdevumus par 8.8% divu gadu laikā. Federālās valdības dotācijas provincēm tika samazinātas par 14%, labklājības politika tika pārskatīta, lai motivētu cilvēkus atgriezties darba tirgū. Lielākais budžeta konsolidācijas smagums tika veiks uz izdevumu samazināšanas rēķina, kur izdevumu samazināšanas rezultātā ietaupītā nauda 4.5 reizes pārsniedza ieņēmumu pieaugumu no augstākiem nodokļiem. Runājot par nodokļiem, uzņēmumu peļņas nodoklis, piemēram, tika samazināts, kamēr PVN tika vienlaicīgi palielināts, tādejādi pārnesot nodokļu slogu uz patēriņu.

Visi šie pasākumi tajā laikā bija ļoti nepopulāri. Daudzi eksperti prognozēja Kanādas ekonomikas nolemtību vai pat bankrotu. Pretēji atsevišķu ekspertu prognozēm, nabadzīgo iedzīvotāju skaits pēc šīm valdības reformām Kanāda ne tikai nepieauga, bet pat būtiski saruka. Rezultātā Kanādai 3 gadu laikā izdevās sasniegt nulles budžeta deficītu un nākamos 11 gadus katru gadu sasniegt budžeta pārpalikumu, ļaujot ievērojami samazināt ārējo parādu. Kanādas ekonomika tālāko gadu laikā auga vidēji par 3.3% gadā, pret 2.7% citās attīstītajās pasaules valstīs.

Kanādai palīdzēja arī virkne pozitīvo ārējo efektu, no kuriem būtiskākie bija valūtas vērtības samazināšanās pret ASV dolāru un ASV ekonomikas labais stāvoklis, kas ļāva Kanādai „augt” caur eksportu uz ASV. Līdz ar to varam arī secināt, ka spēcīga valsts izdevumu samazināšana, nodokļu politikas izmaiņas un uz eksportu vērsta izaugsme palīdzēja Kanādai ne tikai pārvarēt krīzi, bet arī vēl nostiprināties pasaules attīstīto valstu vidū. Valsts finanšu sakārtošana ne tikai izvilka valsti no nolemtības, bet arī pavēra jaunas attīstības iespējas.

Ko tas nozīmē Latvijai?

Lasot par Kanādu, biju pārsteigts, cik daudz ir līdzību ne tikai ar daudzām Eiropas valstīm un ASV, bet arī ar Latviju. Izdevumu samazināšana, liels noieta „tirgus” kaimiņos, nodokļu politikas maiņa utt. Atšķirīgais mūsu pašreizējā situācijā, salīdzinājumā ar Kanādu, ir tas, ka ekonomiskā izaugsme Eiropā un pasaulē ir samērā vārīga un valūtas kursa izmaiņas mūsu gadījumā nav risinājums. Ko tas nozīmē ekonomiskajai politikai? Izdevumu samazināšanai Latvijā ir jābūt daudz būtiskākai nekā savā laikā Kanādā, jo mums ir jāpieliek lielākas pūles, lai atgūtu konkurētspēju (un tas ir arī tas, ko jau pašlaik mēs redzam). Priekšrocība savukārt ir tā, ka mēs esam ļoti, ļoti mazi, mums ir milzīgs neizmantots eksporta potenciāls, salīdzinoši lēts darbaspēks un iespējas ieviest eiro 2014. gadā (kas biznesam nozīmē zemākas procentu likmes).

Vai pastāv dzīve pēc „griešanas”? Ja spēsim sekot Kanādas piemēram, tad – jā. Ja mūsu uzņēmumi spēs audzēt savu tirgus daļu Eiropā, tad pat pie stagnējošas Eiropas Latvijai ir cerības sasniegt izaugsmi caur eksporta kāpināšanu. Un valstij attiecīgi ir jādara viss, lai palīdzētu Latvijas uzņēmumiem ielauzties Eiropas tirgos. Vēstniecības, pārstāvniecības, tirdzniecības pārstāvji – viņiem visiem ir šodien jāstrādā uz Latvijas uzņēmējiem.