Biogāze – Latvijas, ne Krievijas, gāze

Jelgavas novada Zaļenieku zemnieku saimniecībā “Mežacīruļi” pagājušās nedēļas nogalē atklāja otru biogāzes ražotni Latvijā, ar jaudu viens megavats.  Biogāzes iegūšanai tiks izmantoti kūtsmēsli un dažādi lauksaimnieciskajā ražošanā radušies pārpalikumi – kukurūzas salmi, zāles atgriezumi un citi.

Jāatzīst, ka pašmāju enerģijas ražošanā no atjaunojamiem resursiem līdz šim ir gājis „kā pa celmiem”. Dažubrīd pat ir radies iespaids, ka lielais Krievijas gāzes lobijs ir parūpējies, lai Cirīšu hidorelektro stacija (HES) nonāk tieši Kalvīša ģimenes interešu lokā, savukārt Grobiņas vēja parku saistītu ar Šķēles biznesa interesēm. Izskatās, ka dabas gāzes lobija interesēs ir politizēt visu atjaunojamo energoresursu jomu, lai uzņēmīgi cilvēki  no šīs jomas turētos pa gabalu – tā sacīt, tur jau nav vērts neko darīt, jo par zaļo enerģiju ir jāpārmaksā un viss process ir politizēts.

Es esmu par to, lai nauda paliek Latvijā. Ik gadus apmēram 1,7 miljardus kubikmetrus dabas gāzes Latvija importē no Krievijas, kas naudas izteiksmē pēc vairumtirdzniecības cenām ir vairāk kā  200 miljoni latu, bet pēc cenām, kādas maksā gāzes patērētāji, līdz pat 400 miljoniem latu. Nodarbojoties ar lopkopību un lauksaimniecību, rodas ražošanas pārpalikumi, no kuriem var radīt savu zaļo enerģiju, maksājot algu cilvēkiem, kuri strādā uz lauka, apkopj lopus fermā un nodrošina enerģijas ražošanas procesu.

Attīstīt vietējo enerģētiku ir ne vien politiski, bet arī ekonomiski izdevīgi. Ekonomiskie ieguvumi ir būtiski. Pirmkārt, samazinās izdevumi, kuri tiek tērēti enerģijas importam. Otrkārt, radam papildus darba vietas, ražošanā izmantojam pašu resursu, kurus pašu spēkiem esam saražojuši.

P.S. Ceru, ka pienāks laiki, kad hokeja komandu Rīgas Dinamo būs spējīgi atbalstīt pašmāju enerģijas ražotāji.