Bijušais Rīgas Zooloģiskā dārza vadītājs: Mūs padzina, lai ieliktu amatos savējos
Mūs padzina, lai ieliktu amatos savējos, intervijā “Neatkarīgajai” sacīja nu jau bijušais Rīgas Zooloģiskā dārza vadītājs Ingmārs Līdaka.
Vaicāts par pārkāpumiem, kurus viņam inkriminē, Līdaka nenoliedz, ka tādi pastāv. “Pirmkārt, neapbūvētās teritorijas piesārņošana, ko teorētiski varētu atzīt. Praktiski – drīzāk ne. Tā teritorija ir priežu mežs uz kāpas, no kuras ir izrakts ārā viss viducis, teritorija ar mainītu reljefu. 2011. gadā tā oficiāli tika nodota zooloģiskā dārza lietošanā. Kopš tā laika to izmantoja kā smilšu atbērtnes vietu, tur izkrāva arī zarus (katru otro dienu zoodārza teritorijā iebrauc kravas ar kārkliem, dzīvnieki nograuž mizu, zari paliek). Laiku pa laikam tiek uzaicināts šķeldotājs, tas sašķeldo zarus, tie pārvietojas uz puķu dobēm, dzīvnieku mītnēm… Šķeldotājs strādā ļoti skaļi, un to nebūtu vēlams novietot dzīvnieku tuvumā. Savukārt par smiltīm ir tā. Ja zoodārzā kaut kur rok būvbedri, pāri paliek smiltis, augsnes virskārta. Protams, to visu par lielu naudu var vest uz kādu izgāztuvi, bet var arī uzkrāt, gaidot to brīdi, kad šis materiāls atkal būs vajadzīgs. Liela daļa no tā savesta vecajā lāču arēnā, jo tur tiek būvēta mazo pandu mītne. Ja grunti vajadzētu pirkt, tas nebūtu ne zaļi, ne lēti. Veicot šādu saimniecisko darbību, nevar palikt pilnīgi sterilā tīrībā… Bija arī stāsts par Āfrikas savannas ekspozīciju, būvlaukums izskatījās baigi, un būvnieki izlūdzās atļauju ātri sakārtot būvlaukumu, pēc tam būvgružus viņi solīja aizvest prom. Viņi to izdarīja, bet divi mūsu valdes locekļi, kuri bija atbildīgi par būvniecību, nenokontrolēja būvniekus, kuri nepaveica līdz galam savu darbu: gružu lielāko daļu bija izveduši, tomēr ne visu… Pārpalikumus smuki nolīdzināja, sabēra smiltis pa virsu, izskatījās labi. Bet uznāca rudens lietus, sāka smilti skalot nost, un atklājās, ka pāris kravas palikušas neizvestas…,” komentēja Līdaka.
“Domāju, ka zooloģiskā dārza darbiniekiem attiecībā pret vidi ir jāstrādā perfekti, jāseko visiem vides aizsardzības normatīviem. Smilšu atbērtne – teorētiski tas ir pārkāpums attiecībā uz vides saglabāšanu, bet vai zoodārzs no tā cieš? Noteikti ne. Tieši otrādi – zoodārzs no tā finansiāli ieguva. Arī priedes tur stāv tikpat staltas un stingras, tās nav cietušas. Un tā – kapitāldaļu turētāja sēdē, kur skatīja mūsu “lietu”, no manis neviens nesadzirdēja pārmetumus kolēģiem, kuri centās strādāt zooloģiskā dārza interesēs. Acīmredzot tas arī saniknoja mūsu likteņa lēmējus,” turpināja Līdaka.
“Situācija ilgu laiku jau brieda: būs jāatkāpjas! Pēc Rīgas domes veiktās revīzijas tika inkriminēts nesaimnieciskums attiecībā uz tirdzniecības vietu iznomāšanu. Mums aizrādīja, ka tas, ko iekasējam no tirgotājiem, ir nieks, salīdzinot ar to, ko varētu no viņiem prasīt. Iznomājām mazu laukumiņu kafejnīcai – par it kā ļoti zemu cenu. Uzņēmējs ieguldīja 60 000 eiro, lai uzbūvētu kafejnīcu. To neviens neņēma vērā, kaut arī tas bija nozīmīgs infrastruktūras objekts. Mēs iekasējām 1500 eiro gadā (par nomu), bet revīzija atklāja, ka vajadzēja iekasēt 1700 eiro… Uzņēmējs ar atpakaļejošu datumu nomaksāja starpību. Par šo niecīgo starpību pērn atkāpās divi valdes locekļi. Viņi bija atslēgas cilvēki zoodārza saimniecībā: Edgars Vītols, kurš faktiski uzbūvēja zoodārzu, un Uldis Želubovskis, kurš vadīja zoodārza saimniecību. Palikt bez viņiem – tas nebija zoodārza interesēs. Tāpēc viņi pēc tam tika uzaicināti strādāt: viens – par tehnisko direktoru, otrs – par attīstības direktoru, proti, tajos amatos, kādos viņi bija pirms valdes locekļu pienākumu pildīšanas. Kā valdes locekļiem viņu alga bija tuvu pie 4000 eiro, tā tika samazināta par 500 eiro, kolīdz viņi kļuva par direktoriem,” norādīja bijušais Zoodārza vadītājs.
“Kuriozi: padzīt mūs no amatiem, lai ieliktu savējos, palielinot vadības izdevumus,” norādīja Līdaka.
Pēc viņa sacītā, viņa lielākās bažas ir par to, ja saplūdīs kolekcionāra un tirgotāja privātās intereses ar zoodārza interesēm, tad iestāsies vakars: “Es bez maizes nepalikšu, es baidos par zoodārzu. Aizies daudz labu darbinieku. Redzu, ka sākas kaut kādas manipulācijas, sevišķi es uztraucos par dzīvniekiem. Ja darbu pametīs dzīvnieku kolekcijas pārzinātāja, tad te sāksies haoss. Zoodārzā ir 156 darbinieki, esmu mēģinājis saliedēt kolektīvu, bet kas notiks tagad – vairs nezinu…”
“Strādājot šeit, zoodārzā, 30 gadu laikā esmu izaudzinājis faktiski divas paaudzes, ļoti daudzus cilvēkus, kuri ir izglītoti dzīvnieku lietās un kuri mīl dabu. Tu redzi un jūti to, kas paliek pēc tevis. Zoodārzā paliks Tropu mēneši un Putnu dienas, Ziemas nakts pasākumi, rupuču nešana, paliks grāmata Zoodārzs manā pagalmā, TV raidījumi, filmas… Kas palicis pēc darba Saeimā? Tikai mans teiciens «aizver muti!» – tas arī viss,” rezumēja Līdaka.
Foto: F64
